Nu, jā. Man periodiski "uznāk" visāds runājamais. Citreiz bieži, citreiz ar pārtraukumiem.
Vispirms gribas nedaudz atgriezties tēmā, par kuru runāju šī mēneša sākumā, ierakstā par savu dusmošanos. Nu, jā. Tā ieraksta komentārā bija frāze, tā arī nesapratu, cik nopietni tā domāta, par to, ka manis paustais - cenzēšana. Toreiz atbildēju samērā īsi uz to komentāru. Laikam kas palika neizteikts, šoreiz paplašināšu. Iesākumam - protams, man nepatīk atklāta anonimitāte (pat bez jebkāda segvārda) komentāros. "Pliks" anonīms man jau izsenis asociējas ar vārdā nenosauktu "labvēli", kurš gatavs rakstīt visādas sūdzības visiem par visiem un visu. Namu apsaimniekotajam, "Stūra mājai", policijai utt. Rakstīt ka tik rakstīt. Sev vien zināmas izklaides pēc un ka tik sabojāt kādam dzīvi.
Un tas, ko minēju tajā aprīļa sākuma ierakstā - par to, ka izdzēsu vienam rakstam visus komentārus. Tāpēc, ka bija netēmā jēlības sarakstītas. Ziniet, kaut ar niku, iesauku parakstīts viedoklis, aizrādījums jebkurā tēmā ir aizrādījums, viedoklis. Pat ja kādam/kādai nepatīk. Tajā pat laikā vārdu "nesaturēšana" - tas jau asociējas ar kloāku, kurā izgāž visu, kas no cilvēka nejauks nāk ārā. Asociācija ar tualetes telpu. Sakiet, kurš no mums/jums savu blogu raksta tādēļ, lai kāds no malas ienāktu un tajā "nokārtotos"? Mēs gaidām viedokļus, domas, aizrādījumus nevis jēlības netēmā; jēlības, kuras rakstītas jēlību pēc. Bez jebkāda sakara ar to piedāvāto tekstu, zem kura tās jēlības sarakstītas.
Vai jēlību dzēšana ir cenzūra? Laikam ka ir. Bet visa dzīve sastāv no zināmas devas cenzūras. Uzvedības kultūrā, dreskodā kādā pasākumā, pat pareizrakstībā.... Vispār, daudzās sadzīviskās lietās un vietās. Tiesa, ne vienmēr cenzūru sauc par cenzūru, bet tas neizslēdz tās klātbūtni.
Drusku papildinot/kā izvēršotUlda Rozenfelda domu viņa ierakstā par Viļa Lāča Veco jūrnieka ligzdu. To mirkli, kurā viņš piemin labo toni runājot par kādas daiļliteratūras grāmatas lasīšanu kādā laika periodā.
Manuprāt, labais tonis ir lasīšana kā tāda. Vispār lasīšana. Nav jau būtiski, ko kurs kurā mirklī lasa, būtiski ir ko kurš saprot lasīšanas gaitā, kādus secinājumus izdara pēc rakstītā darba izlasīšanas. Tobiš, kritiskā domāšana. Pat Marksa Kapitāls un Ļeņina/Uljanova darbi ir lasāmi. Vismaz vienu reizi. Lai saprastu to personāžu domu gājienu; darbu izvērtēšana jau katra paša ziņā. Un tas, ka manai paaudzei minēto personāžu literārās daiļrades plūdumi tapa dzīti pa visiem galiem iekšā tādā uzstājīgā manierē, atšķaidītā ar ideoloģiju un "vienīgo pareizo interpretāciju", ka radusies akūta alerģija un vemšanas sajūta par tiem izdzirdot vien, ātrumu nemazina. Kādā mirklī varbūt tomēr beidzot izlasīšu, lai BEIDZOT saprastu, ar ko tad mūs baroja. Jo tajos gados mēs konsekventi nekādi nelasījām, stundās atbildējām ar tām frāzēm, kuras no mums gribēja dzirdēt (ko mēs patiesībā par to visu domājam - tas jau mūsu pašu ziņā).
Vispār, jau kur agrāk dažādos savos ierakstos esmu runājusi par to, ka nedrīkst vēsturi/literatūru/kultūru un tamlīdzīgas lietas bērniem mācot vai arī jau pieaugušiem esot no tautas vēstures (tajā skaitā laikam ka arī literatūras krājumiem) mest ko laukā un nodot aizmirstībai, ja nu valsts kādā nebūt attīstības gaitā kas mainās. Tobiš - pieminēt tikai to, kas it kā atbilst laika garam, pārējo izmetot miskastē ar domu "Tas nebija, jo negribu atcerēties". Un tas "negribu atcerēties" katram var būt savs, bet galarezultātā izmests top viss pamazam. Un tad iestājas kirdik un tautu var droši norakstīt, jo tā ir izmetusi sevi, savu visādo vēsturi pati.
Mans viedoklis - neko nav vērta tauta, kas atsakās no savas vēstures, pat ja tā zināmos posmos ir ar nepatīkamu piegaršu. Atteikšanās no jeb kā savā vēsturē ir nodevība pašiem pret sevi.
Ja nu kas, literatūra arī ir tautas vēsture.
****
Tāds mazītiņš "ha?". Bez jeb kā cita kā vien fakta konstatācija.
Lasa mani padaudz, reizēm ko komentē. Tik tie komentētāji dažādos periodos ir dažādi. Kaut kā pēdējā laikā neesmu manījusi, ka mani pakomentē, ja pakomentē, viens cilvēks un neilgā laika nogrieznī. Nav laikam izdevies man kas tāds uzrakstīts, lai izveidotos plašas diskusijas. Kā ir, tā ir. Ņemiet par labu. Bet kaut kā sailgojusies esmu pēc Sviestabekas un Budža. Ir parādījušies citi komentētāji, bet šie - pazuduši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru