Atpakaļcelš un esmu mājās

Vakar, kaut arī ap pieciem jau biju mājās no dēla "fazendas", kaut kā ieķēpājos ar visu ko citu pēc ilgās pauzes mājas solī un nepieķēros rakstīt. Arī zināms sagurums no ceļa bija. Pavisam ilgas stundas brauciena.

Tātad.

Vakar minūtes pēc deviņiem no rīta izgāju no dēla mājas, lai ar autobusu 9.28 aizdotos uz Ludzu. Un tipināju līdz pieturai standarta zem desmit minūtēm līdz pieturai vietā minūtes piecpadsmit. Nē, ne tā noguruma dēļ (kura pat nebija pēc super mierīgajām dienām tur), bet gan nebiezā sniega kārtiņa bija kļuvusi par sērsnu, šoseja, kurai pāri bija jāiet - tā arī uz aizdomīgas slidināšanās sliekšņa. Toties pa ceļam iepētīju, ka tuvākās ūdenskrātuves bija pārklājušās ar it kā ledus kārtiņu. Tādu, kas vēl nav ledus kā ledus, bet jau plēvīte ledus paskatā.

Smaidam, nebeidzami smaidam (šoreiz pavisam tikai divi)

 

Saule lec

Kārtējais veltījums tiem, kuriem "viss ir slikti un nekā"

Zinu, ka atkārtojos un "eju uz riņķi" paustajā. Bet šis laikam ir jārunā un jārunā, kamēr "aizies".

Daudzi, ļoti daudzi gaužas par to, ka citur Eiropā, tajā pašā ASV esot lielākas algas, lielāki visādi sociālie pabalsti un tamlīdzīgas lietas, bet mums nekā. Savās gaudās aizmirstot, ka tajās citzemēs cilvēki ir smagi strādājuši, lai viņiem kas būtu. Lai būtu tas dzīves līmenis, kāds nu tagad ir sasniegts. Strādājuši visi, neatkarīgi no sociālā slāņa. Nav gaidījuši, ka valdība par neko pīrādziņus dalīs. Cepuši paši. Tad nu ir. Sastrādāts pirmām kārtām pašiem priekš sevis, nevis no iebraukušajiem biezāku maizes šķēli gribētājiem. Galu galā - valdības nāk un iet, cilvēki paliek. Cilvēki strādā sev, savai dzīvei. Valdības kungi un dāmas ir tikai kādu vispārīgu lietu, virzienu norādītāji. Kūtis jāmēž pašiem, māju jāsakopj arī pašiem.

Drusku kaķis

Naktī laikam sniegs snidzis nedaudz. Bet šorīt, liekas, kūst. Ir sērsna un no jumta kaut kas bikuci pil. Toties no mājas sliekšņa var redzēt, ka purvainais ezeriņš netālu no mājas pārklājies ar plānu ledus kārtiņu. Tā ir Latgales ziemeļu daļa.

Bildes vakar uzņemtas, tik šorīt še ievietoju.

Šis brīnums vakar bija atnācis un vēroja caur logu notiekošo mājas iekšienē

                                                                                Mājas minka

Nedaudz omulības pie Kristapa

Nu, jā. Atkal linku vākums

Latvija, Latvijā

1. Ne viens vien ugunsgrēks vēstures gaitā rētojis senās Rīgas seju.
2. Pētnieki: vajadzīgs vairāk mākslīgo mitrāju, kas attīra no lauksaimniecības notekūdeņiem.
3. Meliorācijas kadastra karte.
4. Latviešu arhitekts, kurš neļāva nojaukt Rīgas Klusā centra namus. Jūgendstila aizstāvis Jānis Krastiņš.
5. Iespēja iepazīt putnu pasauli un kāpēc šīs zināšanas ir svarīgas?

Šodien atkal uz dēla "fazendu". Bildēs nedaudz Ludzas pašas un autoostā

Ludzas bildēm tiešām nekas īpaši daudz. Dzelzceļa stacijas apkaime un pilsētas autoostas klusā daba. Toties sniegs Ludzā ir drusku vairāk, nekā Rīgā. Jau ir jātīra.

Saulriets, noķerts šovakar

Nu, sanāk man uz riņķi iet dažās tēmās

Jā, laikam ka atkārtošos. 

Vispirms par Valsts Drošības Dienestu (institūciju, kuru dažādās valstīs un dažādos laikos sauc dažādi saglabājot darba pienākumu klāstu nemainīgu). 

Jebkurās valstīs un jebkuros laikos Janča, Pēterīša vai Mildiņas izsekošana kaut kādu iemeslu dēļ ir tikai viens neliels stūrītis no veicamo pienākumu klāsta. Viss pārējais - darbības, lai nodrošinātu Valsts Drošību. Sadarbība ar visām valsts militarizētajām struktūrvienibām, visāda veida pieejamās informācijas izvērtēšana valsts drošības sakarībā (un tai informācijai ne obligāti jābūt tieši un nepārprotami tankam pie valsts parlamenta ēkas). Vispār, liela un dikta tehniska ņemtne valsts drošības nodrošināšanai. Ņemtne, kurā valsts pilsoņu izsekošana, slēptā pētīšana notiek tikai un vienīgi tad, ja izsekojamais objekts pats ar kaut ko izpelnījies nonākt minētā dienesta redzeslokā. Novērot alkonautu uz parka soliņa, vai Miku, kurš saldi dus pēc nakts maiņas - nav ne vēlmes ne resursu dienestam. Lai dzer un guļ. Ja abi sāks neadekvāti uzvesties, pietiks ar policijas nosodošo pirkstu.

Žurnāla "Dēkla" prezentācija

Šovakar kafejnīcā Cofee Society Rīgā, Tērbatas ielā, notika jauna fantāzijas un fantastikas literatūras un mākslas žurnāla Dēkla pirmā numura atvēršanas pasākums. Kupli apmeklēts.

Idejas autori - jauni cilvēki, stipri zem 30 gadiem. Enerģijas pilni ar idejām žurnāla nākamībai, ir vēl idejas "palaist" interneta vietni kā papildinājumu drukātajam formātam. Redzēs, kā aizies. Katrā gadījumā - sirsnīgā prezentācijas laikā bija sajūta "Uz priekšu, lai veicas!". 

Prezentācijas runas pavadīja muzikālais izpildījums triju muzikālu kompozīciju veidā. Tas ir, runa, kompozīcija, runa, kompozīcija....

Iegādājos sev numuru, izlasīšu noteikti. Lai uz vietas uzreiz ielasītos - nebija lasīšanai derīga apgaismojuma, druka arī pasīka. Nu, lasāms dienas gaismā.

(Kafejnīca mīlīga, no skata stilīga, divos stāvos. Uz otru stāvu, kurā notika pasākums, veda vītņu kāpnes. No tādām esmu atradusi,,, Un cenas? Kaut kā laikam no tādām atradusi, likās padārgi, apmēram kā Vecrīgas cenas. Nu, bet var jau būt, ka mana personiskā ekonomiskā situācija neatbilst kafejnīcu apmeklējumiem. Kaut gan - Trijos vīros laivā uz Avotu ielas ir lētāk).

Atkal drusku Skanstnieku pļavā, jo zirgi

Vispirms atbraucot mājās paēdu. Un, ha. Gadās dienas, kurās man nav neviena raksta, bet šodien birst. Iebiris jau ceturtais raksts.

Atbrauca Toms, atnesa pusdienas, kuras vēlāk mikroviļņu krāsnī uzsildīt. Un, "neatejot no kases" - "ģērbies, braucam, kamēr ir gaišs un saulīte spīd". Tad nu braucām un aizbraucām. Pastaiga jau ieplānota negara. Tik līdz tajā pļavā esošajam zirgu baram, tos pabildēt. Un nebija pie tiem zirgiem jāiet pļavai pāri uz otru tās galu. Aploka malā tuvu ceļam bija.

Bildes ielikušās no pēdējās uz pirmo. Nezinu, kas tai sistēmai uznāk periodiski.

Atkal divas izstādes. Izstaigājām kopā ar māsu

Sarunājām ar māsu apskatīt to izstādi Mākslas akadēmijā, kuru šī mēneša 8.datumā bijām izstaigājuši. Tas ir, to, kuru konkrēti pašā Mākslas akadēmijā.

Izstāde vērās vaļā 10.00, uz to laiku arī bijām sarunājušas. Sanāca tā, ka abas, katra no sava gala, pie Mākslas akadēmijas ēkas ieradāmies jau laiciņu pirms 10.00. Tad nu, tikušas iekšā un gaidot zāles atvēršanu, apmetām nelielu līkumu pa nelielo izstādīti akadēmijas pirmajā stāvā, kuru mēs ar Tomu nebildējām. Un pēc tam jau kāpām augšā uz ēkas otro stāvu aplūkot to izstādi, uz kuru bijām nākušas.

Otro izstādi arī pablidēju. Ar domu - tās gleznas, kuras nebildēju pirmajā apmeklējuma laikā. Ceru, ka neatkārtojos.

Klusā daba uz palodzes

Nedaudz pasmaidam, sen nav būts

18.novembris: Lāpu gājiens un Staro Rīga

Vakarpusē, pēc sešiem, satiku māsu, kura atbrauca no dēle nekurienes malas. Un bez liekas iebremzēšanas devāmies Vecrīgas virzienā apskatīt Staro Rīga gaismas objektus. Nu, tos, kurus tas Vecrīgas stūris piedāvā. Uz lielāku tematisko pārgājienu kaut kā šoreiz nē. Un pa ceļam uztrāpījāmies redzēt lāpu gājienu pašā plaukumā.

Par Staro Rīga gaismas objektiem - tas, ko redzējām, kaut kā bija ar mazuma piegaršu. Laikam bijām sacerējušās uz ko vairāk.

Garāmejot vēl dzirdējām nedaudz no svētku koncerta pie Brīvības pieminekļa. Ja nebūtu noguruma sajūtas, laikam paklausītos vairāk. Uzrunāja.

Vēl uz pavisam mirklīti Vērmaņdārzā iegājām.

Uzrunāja arī cilvēku daudzums pilsētas ielās. Kaut kā nepierasti, ka TIK daudz cilvēku ielās...

Vakardien Latgales pusē bija šādi (māsa pa transporta logu + dēla lauku īpašumā pabildēja)

Valsts svētkos tāds kā pārdomu mirklis

Laikam atkal kur atkārtošos, neņemiet ļaunā.

Šodien kārtējā Latvijas dibināšanas gadadiena, ļoti daudzviet notiek visādi pasākumi šim notikumam par godu. Tik tālu viss jauki un skaisti.

Tomēr ir arī kāda nianse. Cik daudz to, kuri emocionāla pacēluma vadīti iziet ielās ar karogiem rokās un patosā izteiktu dzimtenes mīlestību, to mīl tik pat ļoti pelēkajā ikdienā? Cik daudzi cilvēki var tā, garāmejot iziet jūras krastā, ejot gar Gaujas līkumiem pateikt "Es esmu mājās". Cik daudzi sev klusiņām saka šo frāzi braucot kaut no Liepājas uz Valmieru un vērojot ainavu pa transportlīdzekļa logu?

Veltījums tiem, kam "valdība slikta, jo visa Latvija ir izpārdota"

Šī ir kārtējā tēma, kura manos domu izpaudumos "iet uz riņķi".

Jau kopš pēdējās Atmodas laikiem un mūsu iziešanu no PSRS sastāva tad viss notiek. Valsts pārvaldes aparāts savu pilnvaru ietvaros operēja un gan jau joprojām operē ar samērā šauro Latvijas valsts īpašuma daļu. Ko viņi dara, kā viņi dara, kāpēc viņi dara - mēs to visu zinām vispārīgos vilcienos, retais "parok dziļāk" lai saprastu, no kurienes problēmai "kājas aug". Tas tā, par zebiekstēm.

Tas, ko valdība valsts īpašumu pārvaldes ietvaros pārdod, nopērk, iesaldē vai ko nu citu izdara - tas viss ir tikai viens samērā neliels īpašumu stūrītis. Ļoti lielākā daļa tomēr ir privātais sektors. Vienalga, kur - pilsētā, mazpilsētā vai lauku rajonos.

Tad nu par privāto sektoru.

Vakardienas Ludza un Rēzekne no Toma fotoaparāta (bildes juku jukām)

Sanāca kā sanāca

No paša rīta drusku pabildēju rīta saulaino dienu dēla mājas pagalmā. Pēc ap pusdesmitiem kopā ar dēlu aizdevāmies uz Ludzu lietas kārtot. Īsti daudz laika tas neprasīja - drusku virs divām stundām. Pa burzmu aprunājāmies, ka rītu, svētdienā, būtu visiem būtu izdevīgi, ka mēs ar Tomu uz mājām braucam. Tik tālu jau skaisti, tik iepriekš jau biju apskatījusi loģistiku no Pildas uz Ludzu, lai tālāk uz Rīgu tiktu. Ar autobusu sarakstu galīgs čau. Svētdienas dienā tie autobusi no miesta uz Ludzu dodas vai nu 7.00 no rīta, un tad mētājies kā nepiesieta govs pa pilsētu līdz kādam sakarīgam transportam Rīgas virzienā, vai 17-os ar astīti, kad nu nekā, pat caur Rēzekni nekā.

Ar puiku Ludzas autoostā jau bijām uz 12.30 apmēram. Izvēle - vai 13.20 garo maršrutu ar aprēķinu, ka Pildā esam 15.05 (tā pēc saraksta) un tas ir tas autobuss, kurš izmet garo loku un pildēniešus uz Ludzu ved. Otrs variants - mētāties pa Ludzu līdz 15.00, kurš ir īsais variants. Izvēlējāmies garo. Siltumā un ainava aiz loga. 

Par patriotismu runājot

Var jau būt, ka zināmā mērā atkārtošu ko jau iepriekš teikto. Ņemiet par labu arī šo manu domu plūsmu.

Patriotisms neslēpjas tajā faktā, ka dažas reizes gadā pulcējamies uz kādiem svētku pasākumiem karogiem rokās un klausoties patriotiskas runas un dziesmas. Patriotisms ir ikdienas darbs ar sevi, ar savu apkārtni, vispār visādi ikdienas sīkumi, kā pienesums "pašam, Sašam un kaimiņu Ješkam". Patriotisms ir mūsu attieksmē pret sevi, savu konkrēto dzīves apkārtni, valsti. Negaidot to, ko tas viss dos mums. Vispirms jau dodot paši. Ja mēs gribam, lai mūsu valsts būtu labāka, jaukāka, skaistāka, tad ir vispirms jādara pašiem, nevis jāvaimanā, ka valsts mums neko nedod. Kā valsts mums var iedot to, ko mēs tajā neesam ieguldījuši.

Ziniet, nepietiek ar to, ka ir viena paaudze, kura "Mēs uz barikādēm stāvējām, kāpēc mums līdz pat šim neko balsts nav iedevusi!". Ar stāvēšanu uz barikādēm ir par maz, tas ir tikai mirkļa uzrāviens. Pēc barikādēm seko darbs. Likumsakarīgi, ka tie, kuri tikai par stāvēšanu vien kaut ko grib saņemt, ir aplauzušies. No stāvēšanas vien nekas nerodas.

Pildas apkaime

Internetā tapa apskatīta Pildas apkaime, tai tuvākie ezeri, kuros ir liela varbūtība zivis izķert ar "bada pātagu". Viens tapa nolūkots samērā netālu no Kristapa mājām - kādi nieka trīs kilometri ko iet. Tad nu gājām un aizgājām. Bija jauki apkaimi apskatīt, Toms pat savus spiningus iemēģināja.

Nebrīnieties par zilgano ainavu bilžu komplekta beigu daļā. Tādas ir tās krēslas debesis īstajā dabas ainavā.

Atkal brauciens pie dēla uz viņa lauku īpašumu

Vakardienas pārskatiņš.

Jau laicīgi tapa aizrunāts pasākums. Pagājušo nedēļ' noteikti. Pat atlikta dziļajā plauktiņā naudiņa vilciena biļetēm uz/no Ludzu, biļetēm uz/no Pildu, kur puikas lauku īpašums atrodas.

"Jautrība" sākās jau Rīgā. 

Uzziņai - uz Ludzu no Rīgas kursē divi vilcieni. Viens no rīta, 9.31. Otrs 17.01. Un viss. Ir vēl autobuss 14.40. Citos laikos jāshēmo visādi pakārtoti braucieni caur "Urugvaju un Paragvaju uz Bolderāju".

Manas svecītes svētos

Laikam jau netipiska esmu, kādam likšos nepareiza.

Man svecītes 11.novembrī deg ne tiem, kuri atdeva savas dzīvības Latvijai, man tās deg tiem, kuri veltīja savas dzīves Latvijai. Garlību Merķelim, Dainu Tēvam Krišjānim Baronam, jūrskolu tēvam Krišjānim Valdemāram, tiem aktīvistiem, kuru 19.gadsimtā izloloja laikmetiem cauri plūstošos latviešu Dziesmu svētkus, Aleksandram Čakam.... Daudziem tiem, kuru dzīves rosība ir joprojām te un tagad, kaut arī viņi jau sen kā no mākoņa maliņas noraugās mūsos. Atdot dzīvību ir mirkļa uzrāviens. Veltīt dzīvi ir process, kurš turpinās mūsos, ar savām stabilām pēdām un vietu norisēs.

Man svecītes ir piemiņa tiem, kuri darīja un darīja, un darīja to, kas tagad ir ieaudzis mūsos, ir mūsu esamība te un tagad, būs tur un turpat, kurp ies mūsu bērni un mazbērni.

11.novembris parkā Ziemeļblāzma

Zināmā mērā fiksideja, kaut arī savā nesenajā būšanā parkā Ziemeļblāzma bijām pamanījuši afišu, kurā tika reklamēts viena puiša un viņu pavadošā "personāla" koncerts parkā par godu 11.novembrim. Vēl vakar man bija tāds iet? neiet? noskaņojums. Tomēr aizvilkāmies.

Sākās jau ar manu mazu piedzīvojumu. Toms noskatīja internetā autobusa laiku, ar kuru viņš brauks, man tik savā pieturā jāpiekāpj klāt būtu. Izgāju no mājas ar aprēķinu, ka man kādas trīs, četras minūtes būtu jāpiegaida. Nekā. Autobuss bija izlēmis ātrāk piebraukt ar visu Tomu iekšā. Labi, ka šoferis mani pagaidīja, kad skrēju uz to autobusu.

Parkā jau tas laukumiņš krāšņi ar svecītēm skatuvītes pusē, pati kultūras pils Ziemeļblāzma izgaismota svētkiem. Cilvēki ar lāpām. Bet ar to visu nepietika. Puisis dziedātās dziesmas nevilka, pavadījums - uz sintezatora. Tas, ka dzirdētais repertuārs - pagājušā gadsimta 80-to gadu populārās dziesmas, pārsvarā Paula autorības, vēl - nu, var arī tā. Bet vienalga bija garlaicīgi klausīties. Dziesmas bija, priekšnesuma nebija. 

Drusku apmetām līkumu un pa mājām...

Es no Toma aparāta sestdienas izstādes laikā

 

Jaunākais linku vākums

 Latvijā

1. Izdota humora un optimisma pilna grāmata par RTU vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtu.
2. Pētnieks: Ožai ir iedarbība gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi.
3. Tas, kas, varbūt pašauram lokam vai arī citi tam īsti nebija pievērsuši uzmanību, bija ļoti zināms. Nafta Latvijas jūras ūdeņos.
4. Lībeka un Hanzas savienība. Stāsta vēsturnieks Andris Levāns. 1.daļa.
5. Metāla kroņu atradumi kapsētās un citviet turpinās.
6. Saruna par Krišjāni Baronu, viņa laiku un jaunlatviešu kustību ar vēsturnieci Vitu Zelči.

Divas izstādes šodien, 08.11,2025.

Braukājot atkal garām Mākslas akadēmijai pa autobusa logu piefiksēju, ka tur atkal jauna izstāde. Internetā atradu, ka tā ir Baltijas valstu un Ukrainas jauno mākslinieku nelielā laikam labāko darbu izstāde.

Pierunāju Tomu, aizbraucām.

Pie Akadēmijas ieejas sapratām, ka ir divas tematiskas izstādes. Un kāpēc arī nē? Ja jau tad jau.

Vispirms aizdevāmies aplūkot pirmo, to, uz kuru konkrēti bijām aizbraukuši. Izstādes telpā bijām drusciņ pēc 14-iem. Staigājām, baudījām redzamo. Tad - zāles uzraudze laipni "jaunie cilvēki, man no 14.30 ir pusstundas pusdienlaiks, ejiet ka laukā...". (Ups, biju piemirsusi, ka mājaslapā šī īpatnība pieminēta....). Bildes sanāca, cik nu sanāca.

Maz laika atlicis līdz Dāvanu Laikam

Jau laiku iepriekš piedāvāju tiem, kuri jau sāk aizdomāties par Dāvanu Meklēšanu Ziemassvētku laikam. Un varbūt laiciņam pirms.

Vispirms - šalles. Man patīk tās adīt. Process palīdz sakārtot domas un novērsties no spiediena, kurš reizēm rodas no tā mirkļa nespējas rast optimālu risinājumu. Šis teikums ir links uz še jau nopublicēto šaļļu piedāvājumu. 

Un vēl. Arī mana grāmata Trīskrāsu karuselis. Grāmatā vēstīts par 1970-to beigu/1980-to gadu sākuma jauniešiem, viņu peripetijām. Motociklu ātruma, narkotiku, alkohola, pirmās mīlestības gaisotnē. Un Rīgu, kuru mūsdienu jaunatne nepazīst, kuras vairs nav manai paaudzei.

Ja ar kaut ko no piedāvājuma nelielā klāsta esmu kā aizķērusi un ieinteresējusi, rakstiet e-pastā, zvaniet; sarunāsim, norunāsim. Ja ierakstīsiet še komentārā savu vēlmi, vienalga nāksies pāriet uz e-pastu vai telefonsaziņu rīcības sarunāšanai līdz veiksmīgam rezultātam.

Atkal kārtējā izpaušanās par reiz runāto

Domas jau daudzas pa galvu virpinās un nelaiž vaļā. Varbūt pieskaršos vienai, varbūt aptveršu vairākas. Kā aizies.

1. Vispirms par to un tiem, kas varā ir. Un nesaku, ka man personiski kādas darbības iz viņu vidus patīk līdz galam. Ir pozitīvais un arī negatīvais elements. Visādi uztveru.

Sākšu ar "nodrāztu" frāzi - kāda tauta, tāda valdība. Jap. Piedaloties vēlēšanās, ievēlot tajos Krēslos kādus cilvēkus, mēs zināmā mērā paužam savu attieksmi pret sevi, savu valsti. Ja savēlam tos, kurus pēc lamājam un apsaukājam, mēs netieši lamājam un apsaukājam sevi. Savas izvēles dēļ. 

Smaidam, joprojām smaidam

Drusku Vecmīlgrāvja un skats no skatu torņa parkā Ziemeļblāzma

Toms izvilka uz rudenīgu pastaigu ar pamatdomu uzbraukt skatu tornī parkā Ziemeļblāzma. 

Jau runāts, bet jārunā vien ir

LGBT pretiniekiem. Jautājums. Jūs esat pret šo kopienu kā tādu vai pret to, kā top mācīta tolerance pret šo kopienu? Tās ir divas dažādas lietas, tiekat nu skaidrībā paši ar sevi.

Mums katram radu, draugu, paziņu lokā ir kāds šīs kopienas pārstāvis. Jūs esat gatavi pārtraukt komunikāciju ar viņu tikai tādēļ, ka cilvēks piekritīgs šai kopienai? Jūs esat gatavi atteikties no kāda sev ļoti mīļa un svarīga cilvēka tikai tādēļ, ka izrādīsies, ka viņš sapratis, ka pieder LGBT kopienai? Cik tālu jūs esat gatavi norobežoties no šīs kopienas?

Tālāk.

Ja esat gatavi norobežoties no šīs kopienas, tad:

Autors nezināms: Intervija ar Dievu (atradu internetā un mani uzrunāja)

 Reiz es sapņoju, ka intervēju Dievu.

"Tātad tu gribi mani intervēt?" - Dievs man jautāja.
"Vai Tev ir laiks?" - es teicu.
Dievs pasmaidīja: "Mans laiks ir mūžība.
Kādus jautājumus tu gribi man uzdot?"
"Kas Tev liek visvairāk brīnīties par cilvēkiem?"
Un Dievs atbildēja: "Viņiem ātri apnīk būt par bērniem,
viņi cenšas ātri kļūt pieauguši un tad sapņo par to, lai atkal būtu kā bērni.
Viņi zaudē veselību, lai pelnītu naudu, un tad to izdod, lai veselību atkal atgūtu.
Viņi tik daudz domā par nākotni, ka aizmirst tagadni.
Tik ļoti, ka nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē.

Šodienas debesis