Laikam jau netipiska esmu, kādam likšos nepareiza.
Man svecītes 11.novembrī deg ne tiem, kuri atdeva savas dzīvības Latvijai, man tās deg tiem, kuri veltīja savas dzīves Latvijai. Garlību Merķelim, Dainu Tēvam Krišjānim Baronam, jūrskolu tēvam Krišjānim Valdemāram, tiem aktīvistiem, kuru 19.gadsimtā izloloja laikmetiem cauri plūstošos latviešu Dziesmu svētkus, Aleksandram Čakam.... Daudziem tiem, kuru dzīves rosība ir joprojām te un tagad, kaut arī viņi jau sen kā no mākoņa maliņas noraugās mūsos. Atdot dzīvību ir mirkļa uzrāviens. Veltīt dzīvi ir process, kurš turpinās mūsos, ar savām stabilām pēdām un vietu norisēs.
Man svecītes ir piemiņa tiem, kuri darīja un darīja, un darīja to, kas tagad ir ieaudzis mūsos, ir mūsu esamība te un tagad, būs tur un turpat, kurp ies mūsu bērni un mazbērni.
Un arī atgādinājums tam, ka ir jāstrādā te un tagad, lai kādam rīt būtu, ko nest tālāk. Ir jāsakārto vispirms sevi un savu durvju priekšu. Vietā, kur esam un gribam būt. Vispirms sevi, sevī, ap sevi. No citiem lūdzot tik to palīdzēt, ko paši nespējam/nevaram vienatnē izdarīt.
Dzimtenes, Latvijas mīlestība jau sākas ar mīlestību pret sevi; ar savu iederību šajā dzīves telpā. Līdz ar to man nav īsti pieņemami tie, kuriem tā mīlestība ir kā uzrāviens kādos valsts svētkos, publiska karogu vicināšana un saukļu skandēšana, pārējā laikā piegānot visu, ko vien var piegānīt sevī, ap sevi. Man nav pieņemami, saprotami tie, kuri gaida no šīs zemītes piena upes šokolādes krastos piecackājot pat vismazāko varžu dīķīti blakus mājas slieksnim. Patērētāji, kuri gatavi tās piena upes izsmelt, izdzer, šokolādes krastus ļoti ātri nograuzt un meklēt nākamo izsmeļamo upi un nograužamo krastu. Tādiem nekad nebūs gana, neviena zeme nebūs pa īstam mīļa un dārga.
Manas sveces 11.novembrī dega tiem, kuri veltīja savas dzīves Latvijai, tiem, kuri joprojām velta savas dzīves Latvijai. Sākot ar sevis un savas durvju priekšas sakārtošanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru