Vakardienas pārskatiņš.
Jau laicīgi tapa aizrunāts pasākums. Pagājušo nedēļ' noteikti. Pat atlikta dziļajā plauktiņā naudiņa vilciena biļetēm uz/no Ludzu, biļetēm uz/no Pildu, kur puikas lauku īpašums atrodas.
"Jautrība" sākās jau Rīgā.
Uzziņai - uz Ludzu no Rīgas kursē divi vilcieni. Viens no rīta, 9.31. Otrs 17.01. Un viss. Ir vēl autobuss 14.40. Citos laikos jāshēmo visādi pakārtoti braucieni caur "Urugvaju un Paragvaju uz Bolderāju".
Tad nu jau vakar tapa izpētīts autobusu saraksts nokļūšanai no mana gala (un pa ceļam arī pieķerot Tomu) līdz stacijas laukumam. Esmu ieradusi braukt no punkta A uz 84 lai pārsēstos virzienā uz 901 ar zināmu laika rezervi. Tobiš, lai būtu vismaz minūtes 25 starp izsēšanos no viena transporta un iekāpšanu nākamajā. Lai būtu kāda garantija, ka viss notiksies. Jo, diemžēl, Rīgas sabiedriskais transports ne pārāk ievēro braukšanas grafikus, arī kādas neparedzētas aizķeršanās var notikt. Garantijas nav nekādas. Šoreiz ļāvos pierunāties izbraukt no mana gala tā, lai tā sprauga starp abiem transportiem būtu tik vien kā no viena izkāpt, pāriet pāri stacijas laukumam un iekāpt nākamajā.
Vairāk tā neļaušos. Jau manā pieturā autobuss pienāca ar nokavēšanos, Toma iekāpšanas pieturā tā kavēšanās bija jau ilgāka. Un pa ceļam uz centru tās kavējuma minūtes krājās un piekrājās tā, ka mēs stacijā uz perona nokļuvām un ar skatu pavadījām vajadzīgo vilcienu, kurš izgaisa tālē.
Mans iekšējais īgnums izsprāga kašķī. Toms ierāva galvu plecos... Un mēs aizdevāmies atpakaļ katrs uz savu māju atpakaļceļa maršrutā. Ar domu, ka laiks līdz autobusa atiršanai būs pietiekams, lai kašķīgā Andra kaut nedaudz aprimtu.
Notupējām pa mājām laiciņu, pēc jau uz autobusu aizdevāmies. Un šoreiz bez starpgadījumiem, kas raisītu kādus kavējumus. Nē, tomēr viena neērtība bija - autobuss Ludzas autoostā ienāk 19.00. Laikā, kad pēdējais no nedaudzajiem autobusiem Pildas virzienā jau krietnu laiku kā aizgājis. Laicīgi nācās brīdināt dēlu par to, ka ir "labvakar, vēl viena problēma". Bet šis mirklis jau vienkāršāk atrisinājās, puika sarunāja ar kaimiņu, un mums tapa atbraukts pakaļ uz autoostu.
Tā lūk. Mums ar Tomu garlaicīgi nav, bet tai negarlaicībai reizēm ir blaknes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru