Jā, laikam ka atkārtošos.
Vispirms par Valsts Drošības Dienestu (institūciju, kuru dažādās valstīs un dažādos laikos sauc dažādi saglabājot darba pienākumu klāstu nemainīgu).
Jebkurās valstīs un jebkuros laikos Janča, Pēterīša vai Mildiņas izsekošana kaut kādu iemeslu dēļ ir tikai viens neliels stūrītis no veicamo pienākumu klāsta. Viss pārējais - darbības, lai nodrošinātu Valsts Drošību. Sadarbība ar visām valsts militarizētajām struktūrvienibām, visāda veida pieejamās informācijas izvērtēšana valsts drošības sakarībā (un tai informācijai ne obligāti jābūt tieši un nepārprotami tankam pie valsts parlamenta ēkas). Vispār, liela un dikta tehniska ņemtne valsts drošības nodrošināšanai. Ņemtne, kurā valsts pilsoņu izsekošana, slēptā pētīšana notiek tikai un vienīgi tad, ja izsekojamais objekts pats ar kaut ko izpelnījies nonākt minētā dienesta redzeslokā. Novērot alkonautu uz parka soliņa, vai Miku, kurš saldi dus pēc nakts maiņas - nav ne vēlmes ne resursu dienestam. Lai dzer un guļ. Ja abi sāks neadekvāti uzvesties, pietiks ar policijas nosodošo pirkstu.
Par kara graujošo ietekmi. Par šo arī esmu dikti un ļoti izpaudusies.
Mani arvien vairāk uztrauc tas, kas būs ar ukraiņu karavīriem pēc tam. Pēc tam, kad karš būs beidzies un putlers savus karaspēkus aizvils mājās kaut kur aiz Urāliem brūces laizīt.
Man mājā dzīvoja viens puisis. Ukraiņu karavīrs, atbraucis patālāk no frontes, laikam pēc ievainojuma sadzīšanas līdz galam "restartēties". Viņa kaimiņi stāstīja, ka puisis pie katra nenozīmīga ikdienas dzīves troksnīša (pat mājai garāmbraucošas automašīnas trokšņa) leca kājās tādā kā "autopilotā" un mēģināja satvert neesošu ieroci... Nācās ar viņu ļoti pacietīgi "Tu neesi ierakumā, tu esi miera zonā, atslābsti".
Ziniet, es še nerunāju par karadarbības motivāciju. Es runāju par to, kas būs pēc tam. Jo jebkurš karš ir kapu kalniņi, karā kautas dvēselītes, un tie, kuri vairs nepārnāks. Nekad nepārnāks.
Es piederu Afganistānas desmitgades paaudzei, man vēl izdevās dzīvajā satikt tos, kuri pārnāca no Otrā pasaules kara. Abās kara pusēs karojot. Un vienojošs šajās abās paaudzēs ir tas, ka - viņi neizplūda garās runās par karu, kurš viņus bija piespiedis kļūt par slepkavām. Dzīve bija izspēlējusi ļaunu joku salaužot viņu dvēseles tik ļoti, ka pēc tam bija ļoti grūti "ierakstīties" mierīgā dzīvē un miera noteikumiem.
Tiem, kuri šobrīd dien Latvijas armijā, Zemessardzē - tiem karš ir tīti teorētisks pasākums. Ar lielu devu urrā patriotisma. Tik jautājums - vai spēsiet nošaut pretimstāvošu 18 gadīgu puiku, kuram mātes piens vēl uz lūpām un putra galvā? Kaut arī puikas formas tērps ar ienaidnieka atšķirības zīmēm? Spēsiet? Un kā pēc tam spēsiet ar to sadzīvot? Vēlreiz saku - es nerunāju par motivāciju, es runāju par nogalināšanu kā tādu.
Ziniet, manai paaudzei skolās "patriotisma audzināšanas" pasākumos uzstājās martas krustiņsones un tamlīdzīgi personāži, it kā kara veterāni. Un bija ļoti grūti klausīties, kā viņi izplūda piesaucot ciparus paša nogalināto ienaidnieku skaitam. Viņu it kā varoņdarbu ļoti pazemināja tā lielīšanās ar nogalināto skaitu. Un neviens nestāstīja par to, cik civiliedzīvotāju paglābuši no karadarbības zunas.
Tagad feisbukā pamanīju, ka kādi ļoti pārdzīvo tā Pārdaugavas monstra nojaukšanu. Esot kara veterāni apzaimoti, ieskaitot latviešus, kuri karoja padomju armijas sastāvā. Pankūka. Tas monstrs bija vajadzīgs no mordoras ārēm sabraukušajiem "atbrīvotājiem". Padomju armijas latviešu divīzijas veterāniem tas monstrs nebija vajadzīgs, lamāja no panckām laukā. Latvieši, kuri bija to karu izgājuši, pat padomju karaspēka rindās, tikās piezemētāk, atceroties kādus nozīmīgu kauju notikumus. Kapos apmeklēja tur apglabātos cīņu biedrus. Viņiem nevajadzēja pompozitāti. Tikai mieru un sapratni.
Cik nu no mana metra ar kepku, dzimtenes aizstāvība ar militāru spēku - tikai nu ļoti galējs variants. Kad nu galīgi nav iespējams savādāk. Augstākā pilotāža laikam ir uzvarēt aizstāvēšanās karā bez ieroču žvadzināšanas un militāro spēku iejaukšanas.
Uff, izpludos. Neņemiet ļaunā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru