Var jau būt, ka zināmā mērā atkārtošu ko jau iepriekš teikto. Ņemiet par labu arī šo manu domu plūsmu.
Patriotisms neslēpjas tajā faktā, ka dažas reizes gadā pulcējamies uz kādiem svētku pasākumiem karogiem rokās un klausoties patriotiskas runas un dziesmas. Patriotisms ir ikdienas darbs ar sevi, ar savu apkārtni, vispār visādi ikdienas sīkumi, kā pienesums "pašam, Sašam un kaimiņu Ješkam". Patriotisms ir mūsu attieksmē pret sevi, savu konkrēto dzīves apkārtni, valsti. Negaidot to, ko tas viss dos mums. Vispirms jau dodot paši. Ja mēs gribam, lai mūsu valsts būtu labāka, jaukāka, skaistāka, tad ir vispirms jādara pašiem, nevis jāvaimanā, ka valsts mums neko nedod. Kā valsts mums var iedot to, ko mēs tajā neesam ieguldījuši.
Ziniet, nepietiek ar to, ka ir viena paaudze, kura "Mēs uz barikādēm stāvējām, kāpēc mums līdz pat šim neko balsts nav iedevusi!". Ar stāvēšanu uz barikādēm ir par maz, tas ir tikai mirkļa uzrāviens. Pēc barikādēm seko darbs. Likumsakarīgi, ka tie, kuri tikai par stāvēšanu vien kaut ko grib saņemt, ir aplauzušies. No stāvēšanas vien nekas nerodas.
Tik pat aplauzušies bija tie, kuri uzreiz pēc neatkarības atgūšanas cerēja, ka uzreiz un no zila gaisa Latvijas kasē būs miljoni, triljoni un cik nu tur vēl naudiņas, un visi uzreiz un tūlīt sāks dzīvot tik pat nodrošināti, kā Eiropā. Neņemot vērā, ka sabrūkot PSRS monstram sabruka arī PSRS iestrādātā ekonomiskā sistēma ne tikai PSRS teritorijā, bet tas sabrukums skāra arī tā sauktā Varšavas bloka valstis. Ekonomika bija jāveido no jauna, līdz ar to bijušajās PSRS republikās, arī tagadējā Krievijā bija trakie 90-tie ar visām jukām un citu murgu, kamēr viss kaut cik nesakārtojās.
Kārtējo reizi atgādinu. Eiropas valstis pēc Otrā pasaules kara smagi strādāja un sastrādāja vispirms jau priekš sevis to pārticības un citu labumu līmeni, kāds nu viņiem tur ir. Un visi tie lielie migrantu bari uz Eiropu brauc dzīvot uz citu rēķina. Tobiš, uz to cilvēku rēķina, kuri vispirms jau priekš savas dzīves tos labumus tur sastrādāja
Tas tā, literārā atkāpe.
Droši varu teikt, ka patriotiski ir Latvijas lauki un mazpilsētas. Tur visur cilvēki rūpējas par sevi un savu apkārtni. Jā, ārpus Rīgas cilvēki dzīvo varbūt par mazākām naudiņām, nekā tajā dižpilsētā. Toties, pabraukājot pa vietām ārpus Rīgas - dzīves vide daudz sakoptāka, vispār ārpus Rīgas ir latviskāka vide. Labi, pierobežā ar Krieviju to krievu valodu vairāk dzird, Latgalē vēl arī latgaļu valodas prioritāte. Bet tajā pat laikā vatņikisms laukos un mazpilsētās ir eksotika. Vatņikismu var sastapt noteikti Rīgā un Daugavpilī, kurā krieviski runājošie laikam ir vairākumā kā PSRS laiku mantojums. Un, atkārtoju, krivvalodīgais ne vienmēr nozīmē, ka krievs. Krievvalodīgie ir dažādu tautību cilvēki, kuri par saziņas valodu izvēlējušies krievu valodu. Tā pat kā daudznacionālajos ASV par saziņas valodu kļuvusi angļu valoda, kas nebūt nenozīmē, ka angliski runājošs cilvēks automātiski ir anglis.
Par Rīgu runājot. Tajā latviskuma mīlēšana un patriotisms nespīd "nevienā acī". Rīga sen jau kļuvusi par pārēdušos princesi uz zirņa un augstprātīgi noraugās uz visu, kas nav Rīga. Kaut kur pa kaktiem nogrūžot Rīgas "iedzimtos". Sakiet, cik mūsu, kas savas saknes Rīgā mēra vienā, divos gadsimtos Rīgā ir palikuši? Visa pārējā Rīgas iedzīvotāju masa - tie, kuri sākot jau no padomju gadiem Rīgā paātrināta tempā palēnām saskrējuši. Rīgas mērogam - kāda šķirba vai krievu Vaņka, moldāvu smukmeitiņa, evenku krāsotājs, vai bāleliņš no Valmieras pievārtes - visi ir imigranti.
Padomju laikos Rīgas "iedzimtie" komunālajos vai pagrabstāva dzīvokļus mitinājās bez reālām cerībām tikt pie kāda normāla dzīvokļa, jo visi tie padomjlaika guļamrajoni sacelti tiem, kas Rīgā saskrēja pēc biezākas maizes šķēles un glaunāka sviesta. Jo "iedzimtie" var pagaidīt, iebraucējiem taču grūti, viņi pa kopmītnēm mītējas.
Pēcāk jau.... Rīga pilna ar prestiža mīlētajiem, biznesiem un ko nu tur vēl. Pilna Rīga ar viesstrādniekiem no Vidusāzijas, it kā Rīgā studējošajiem Indostānas pussalas iedzīvotājiem, no kuriem, starp citu, neprasa latviešu valodas zināšanas, kaut arī daudzi no viņiem strādā apkalpojošā sfērā. Pēc noteikumiem apkalpojošajā sfērā strādājošajiem taču jārunā latviski. Ar ko tie indostānieši ir labāki par krieviem, no kuriem šī valodas zināšana tiek prasīta? Taisnīguma principa nekāda un ne pārāk attieksme pret latviešu valodu visādos līmeņos.
Labi, ir likums/noteikums, kurš tieši no krieviem prasa valodas zināšanu. Bet tajā pašā laikā būs taisnīgi, ja viņi kurnēs balstoties tieši uz to, ka indusiem (varbūt paralēli arī pakistāniesiem) un viesstrādniekiem no Vidusāzijas neprasa latviešu valodu.
Man gribas Rīgu ar visu pili uzspridzināt un sākt būvēt no jauna. Latvisku. Sevi mīlošu. Patriotisku. Vispirms latviešiem. Rīgas iedzimtajiem, tiem, kuru saknes te jau gadsimtiem garas. Citiem - tik, cik paliks pāri.
Tā, izplūdos. Ņemiet par labu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru