Kaut kā pamanās joprojām atrasties tie, kuri vietnē Facebook joprojām vaimanā par Pardaugavas monstra, saukta par Uzvaras pieminekli aizvākšanu no pilsētvides ainavas. Un vaimanā laikam ka tie, kuri personiski nekādi nav saistīti kaut attālināti ar tiem notikumiem, kuriem it ka veltīts piemineklis. Tobiš - viņu dzimtā nu nekādi nav bijuši cilvēki, kuri piedalījušies Otrajā pasaules karā un karojuši ar vāciešiem tajos baigajos gados. Un viņus nu nekādā mērā neuztrauc tas fakts, ka to monstru jau no paša tā atklāšanas mirkļa iesauca pilnajā iesaukā (kuras saīsinājums bija atkarīgs no katra sabiedrības "burbuļa" priekšrocībām) "Staigule zem falla ar atplestam rokām sagaida veču bariņu".
Neizplūdīšu par tām katastrofāli nepieklājīgām, neētiskajām sekām, kuras parka ainavā uzradās pēc katra 9.maija, kurā tur pulcējās "sērojošie, godu atdodošie" "veterānu pulciņi" ar ambīcijām, kuras bija tik lielas, ka jebkuru ambīciju mērošu tehnisko iekārtu izsistu no ierindas pārslodzes dēļ. Ieskaitot par Getliņiem (vai citu atkritumu savākšanas punktu) pārvērstu ļoti lielo parku. Man vienmēr bija tiešām žēl tos cilvēkus, kuri bija spiesti 10.naijā strādāt pārslodzes režīmā, lai parkam atgrieztu civilizētu skatu.
Pieminēšu tikai to, ka piederu tai paaudzei, kurai bija tas gods personiski pazīt vienu no PSRS armijas 201.latviešu strēlnieku divīzijas kaujiniekiem (mans vectēvs, mani nesagaidījis, bija aizgājis saules taku, bija vēl Velta Spāre, viņu cīņubiedri, daudzi rīdzinieki) Valfrīdu Gustavsonu. Neteikšu, ka dalīju ar viņu uzskatus par komunismu un tamlīdzīgām lietām. Tomēr. Cik nu man pastāstīja mans nelaiķa vīrs, viņa dēls, - viņš par karu praktiski nerunāja, nevēlējās atcerēties. Laikam par daudz netīra bija piejauts Padomju armijas uzvaras gājienā līdz Berlīnei. Un arī par to monstru Pārdaugavā no viņa neviena laba vārda netapa dzirdēts, tikai garāmejoša informācija par to, ka reizēm top sastapti vēl dzīvie cīņu biedri - bez patosa, bet uzspēlētām emocijām. Tikai paceltas glāzes pat tiem, kuri saules taku min. Viņiem nevajadzēja ārišķību, uzspēlētu viņu cīņas slavināšanu. Viņi savulaik darīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu un pareizu.
Un vēl viena īpatnība. Viņš bija pārliecināts komunists, idejiskais, ja tā var teikt. Nomenklatūras darbonis. Tajā pat laikā viņam bija neviennozīmīgas attiecības at augstākstāvošajiem un komunistiem. Viņā ar komunistisku pārliecību kritizēja tos, kuriem tās komunisma idejas kā karogs plivinājās vārdos, bet praksē - galīgi šķībi un tālu no tā visa. Un izveidojās paradokss - augstākstāvošajiem tas nepatika, bet pretreaģēt atklāti nevarēja, jo tapa "sisti ar pašu ideoloģiju", tādēļ Gustavosnu pieklājīgi "cilāja" uz citiem amatiem. Tobiš - viņu pieklājīgi "aizgāja" no kādiem amatiem, lai nepiekasītos. Viņš bija neērts komunists tiem, kuri ne pārāk godīgi uzmantoja savus amatus.
Kaut kā nesanāca ar viņu aprunāties par to, kā viņš uztvēra Latvijas atdalīšanos no padomijas. Tomēr, pēc viņa dzīves laika nogrieznī, kuru pavadīju viņu pazīstot, - ir kā ir un jādzīvo tālāk.
Labi, aizrāvos šajā tēmā.
Vēl manī mīnu un "viņi ir kukū mazie meža dīvainīši" izraisa tie, kuri joprojām rīko piketus dusmojieties par to, ka Latvijā visas skolas beidzot ir pārgājušas uz apmācībām skolās latviešu valodā. Viņiem esot atņemta iespēja bērniem mācīties dzimtajā krievu valodā. Kukū. Interesanti, vai viņi arī Vācijā, Anglijā, Zviedrijā atļautos šādus piketus par krievu (kuriem ir ne jau mazskaitlīgas diasporas šajās valstīs) valodas skolu atvēršanu uz valsts rēķina? Tie piketi tikai pierāda pašu personāžu nespēju pašiem mācīt savus bērnus krievu valodas zinībā, nespēju/nevēlēšanos kaut dievnamos noorganizēt tā saucamās svētdienas skolas, kurās tad nu bērnus mācītu tajās valodas zinībās.
Labi, izplūdos palagā. Ir kas pretī sakāms diskusijai?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru