Šo pamudināja viens ieraksts vietnē Facebook. Pamattekstā - neizpratnes pilns jautājums par to, ka konkrētajā grupā cilvēki dalās ar atmiņām par notikumiem, piedzīvotiem pagājušā gadsimta 80-jos gados. Vai tiešām viss esot bijis jauki tajos tālajos gados, kad Latvija bija PSRS sastāvdaļa. Jo padomju vara taču un tamlīdzīgi.
Rādās, cilvēks tos laikus zin tikai pēc mācību grāmatām.
Jo un jā. Bija to gadu atkarība no padomijas. Bija daudzie politiskie un ekonomiskie mīnusi un negācijas. Bija. Bet bija arī manu vienaudžu, drusku vecāku par mums cilvēku jaunības gadi ar jūru līdz ceļiem, zaļāko zāli un visu pasauli pie kājām. Mācījāmies, klausījāmies, skatījāmies, domājām. Bijām esošajā mirklī, kuru centāmies izbaudīt pēc pilnas programmas.
Pēc savas pieredzes kaut kā atceros to, ka augšanas, pieaugšanas periodā daudz kam nepievērsu uzmanību apkārtējās norisēs. Bija kaut kā šā mirkļa un tamlīdzīgas problēmas un problēmiņas. Kaut arī uzkrājās kādi piesitieni. Krieviju, vispār teritoriju, kura arī tad atradās viņpus Zilupes un Terehovas, jau tad uztvēru, arī draugu loks kaut kā uztvēra kā "mazo meža dīvainīšu" zemi. Zemi, kurā cilvēki īsti nemāk un nesaprot daudzas elementāras lietas. Kaut tādu sīkumu kā to, ka uz poda apsēžas, nevis kāpj ar kājām virsū.
Mums kaut kā pašsaprotami bija, ka, pat ja ar dienišķo desu bija kā nu kuru reizi, bet visādi zivju konservi, vispār zivju izstrādājumi bija pilni plaukti. Labi, ja veikalos ar gaļas izstrādājumu iegādi bija kā kuru reizi, tad - Rīgas Centrāltirgū pie privātajiem bija lielas cerības to desas luņķi sadabūt, bija dārgāk, nekā veikalā, bet bija. Un bija kaut kāda zemapziņas brīnīšanās par to, ka kaut kur veikalu plauktos nebija pat to, konservu elementāro. Pie viena - kaut kāda neizpratne, ka daudzās Krievijas vietās banāni bija tikai pa televizoru redzēta eksotika. Nē, nesaku, ka pie mums tie veikalu plauktos bija ierasta parādībā. Tos reizēm "izmeta" pārdošanā, kad bija skaidrs, ka Rīgas ostā ienākusī banānu krava "nenodzīvos" ceļu no Rīgas līdz Maskavai, kaut vai. Tad pa bezdrāts telefonu informācija par banānu nokļūšanu pārdošanā izplatījās nu ļoti ātri, neparasti ātri, kas radīja bezgala garas rindas pie veikaliem, kuros šos "brīnumus" pārdeva. Un izpārdeva diezgan ātri.
Pie viena - Jūrmalas īpatnība.
Jūrmalā dzīvoju laikposmā no 1986.gada rudens kādus apmēram četrus gadus. Un - patīkams pārsteigums - ja Rīgā pēc katra "sū" reizēm bija jāstāv "kilometrīgā" rindā, tad Jūrmalā, it sevišķi atpūtnieku nesezonā, veikalos kā "baltais cilvēks" bez rindas sapērc visu, kas vajadzīgs un ej mājās.
Katrā gadījumā, un laikam par savu draugu loku domājot, - bija laiks, kad doma par neatkarīgu Latviju bija visai izplūdusi. No cikla "Nebūtu slikti, bet es īsti tā kā nezinu, ko un kā darīt". Kaut kāda iluzora doma bez konkrētības rīcības plānā. Var teikt, ka bijām gatavi pieņemt neatkarības būšanu, tomēr kaut kāds pasīvums bija.
Domās, atmiņās "izejot cauri" notikumiem, kuri aizsākās 1987.gadā ar Helsinki 88 grupas izskanējušo darbošanos, vismaz ar to, ko tieši tajā gadā sadzirdēju, pēc tam visiem sekojošiem notikumiem, noķēru sevi pie apziņas, ka toreiz, tajos brīvības atgūšanas centienos biju visai piesardzīga un ne pārāk ticīga tam, ka varētu izdoties.
Mavrika Vulfsona atmaskojošā tuna valdības mājā, kuru demonstrēja televīzija, likās neticama uzdrīkstēšanās. Ar tagadējām acīm un ausīm - nekas īpašs, kas par uzdrīkstēšanos, jo kungs pateica patiesību. Un saprotu - to laiku nomāktā runas un domas brīvība bija man galvā; ir izdevies pamazām atbrīvoties no tās apslāpētās domāšanas un rīcības brīvības.
Tad vēl - tā sanākšana pie Kongresu nama. Biju. Pat mans apģērbs bija zināmā mērā Latvijas karoga krāsās - balts džemperītis, sarkani svārki un sarkana jaka. Vulfsona runa - valdības mājā runātā atkārtojums. Tomēr visai piesardzīgi turējos maliņā nu cikla "Ja nu kas, ja nu...". Toties, kad atstāstīju pēc kāda laika tēvam, kurš jau bija neārstējami slims, šo pasākumu - mani gandarīja viņa neslēptais prieks par notikušo.
Manifestācija Mežaparkā? Īsti nebiju plānojusi turp doties. Man tobrīd mājas solis likās nedaudz svarīgāks, kaut arī nekādi nebiju pret šo notikumu, bija pozitīva "Lai izdodas, jo vajag izdoties". Aizdevos, jo toreizējais vīrs un amatu apvienošanas pēc arī bērna tēvs "Es no tevis šķiršos, ja nenāksi kopā ar mani uz turieni". Vīrs bija kopā ar kori, kurā viņš līdzdarbojās, uz Mežaparka estrādes, es - skatītāju pūlī. Un, metiet uz mani ar ko gribat, es visu tā pasākuma laiku nebiju tajā visā "iekšā". Biju saspringta no cikla "No PSRS armijas var gaidīt visu ko, man ir jāsaprot atkāpšanās ceļš laukā no cilvēku pūļa" un "Ar vienu no lidmašīnas nomestu bumbu pietiks, lai šis cilvēku daudzums būtu beidzies. Un kas tad notiks ar latviešu tautu?". Jo pirms Mežaparka manifestācijas bija asiņainie notikumi Gruzijā un Lietuvā, par kuriem Gorbačovs nobijās uzņemties atbildību.
4.maija Deklarācija? Biju mājās pie televizora ar zīdaiņpuiku rokās. 5.maijā kopā ar vīru un dēlu ratiņos aizbraucām nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.
Visā tajā ņezgā pirms Latvijas neatkarības iegūšanas man ir palicis viens neatbildēts jautājums. 1991.gada janvārī bija Barikādes ar mērķi nosargāt savu brīvību. Un bija tautas masu urrā vēlme kopībai un tamlīdzīgām lietām; reāli tajās dienās nebija nekā daudz bīstama, tikai kopā būšanas nostāja. Tad jautājums - kur palika tie aktīvie aizstāvji tā paša gada augustā, kad pa Rīgu braukāja krievu tanki? Kur aizstāvji pazuda situācijā, kad tā aizstāvēšana sāka iegūt reālākas krāsas? Tonakt, pirmajā naktī pēc tanku iebraukšanas Rīgā, kopā ar māsu izstaigājām Rīgas centru, vecpilsētu. Tādu postapokaliptisku tukšumu un klusumu Rīgas ielās nebiju redzējusi. Šis tukšums Rīgā, aizstāvju neesamība situācijā, kad pēc tiem sāk parādīties reāla vajadzība - tas pazemināja Barikāžu vērtību manās acīs.
Īsāk sakot - es tajā visā nebiju līdz glam iekšā, bet tuvu blakus noteikti biju. Un tāpēc varbūt man bija viegli pieņemt Pučam sekojošo Latvijas neatkarības iegūšanu. Bez jebkādām ilūzijām par to, ka uzreiz būs piena upes ar mannas krastiem. Ar domu - vairs nebūs kā agrāk, būs kaut kas jauns, kurā būs jādzīvo. Bez uztraukuma, ar "Dzīve turpinās". Ar domu: "Ir un ir. Un paldies dievam, ka kas jauns ir sācies".
Ko ar šo "palagu" īsti gribēju pateikt? Mana jaunība, dēla pirmais gads apmēram pagāja vienā laikā, tagad dzīvojam citā laikā. Tas cits - laikam ka labāks, jo nav padomijas uzspiediena. Bet teikt, ka padomijas laikā viss un visur viss bija slikti arī ir nepareizi. Jā, bija ideoloģijas uzspiediens, bija visādi politiski kukū. Bet bijām jauni, kaut kā iemācījāmies dzīvot un izdzīvot. Un tas norūdīja. Divējādas sajūtas atceroties to mūža daļu, kas aizvadīta padomijas gados. Jo nebija vienkrāsainības.
****
Labi, izplūdos. Ņemiet par labu un, atkārtošos, pieņemšu konstruktīvus iebildumus/piebildumus un tamlīdzīgas lietas. Saukļi neder.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru