Dālderi

Nedēļas nogali pavadīju dēla meitenes mātes lauku mājā Dālderi.

Grūti to nosaukt par stabilu lauku māju, jo apkārt ir arī citu cilvēku privātmājas. Šis privātmāju puduris jau sāk izskatīties pēc maza miestiņa. Tomēr tā ir Salaspils pilsētas lauku teritorija. Pati Salaspils jau atrodas šosejai otrā pusē. Šoseja šajā gadījumā pilda robežas funkciju starp pilsētu un laukiem.

Māja ir divstāvu un tajā ir četri dzīvokļi. Trīs vienistabu, viens divistabu. Iekārtojums - kā jau pārsvarā visām tādām, kurās patstāvīgi vairs nedzīvo, tikai ierodas laiku pa laikam. Un uz kurām aizgādā visu, kas pilsētas dzīvoklī kļuvis lieks, bet ārā mest vēl par labu. Viss prasās pēc sakārtošanas, labiekārtošanas. Saimniecei, liekas, pagaidām "rokas neceļas" ko vairāk darīt par vienkāršu pieskatīšanu līdz galam nesakārtoto lietu ar nu jau šķirto vīru dēļ.

Piemājas zemesgabals iespaidīgs. Cik sapratu, ja bijušais vīrs tomēr būs tik nejauks un attiesās viņai dzimtās mājas, tad viņam tiks pati māja ar nelielu zemes pleķīti ap pašu māju. Atlikušo saimniece tad ar pilnu jaudu pakārtos savām vajadzībām. Pagaidām zemes gabals praktiski neapstrādāts, ir dažas ābeles, bumbiere, ogu krūmi.

Kārtējā "pasaules mala", kurā pat veikala nav. Līdz tuvākam jākuļas uz Salaspils centriņu. Vai Rīgu.

It kā nebija slikta pārmaiņa no pilsētas burzmas un savā ziņā atpūta brīvā dabā un svaigā gaisā. Bet pagaidām nevieš vēlmi tur ierasties vēlreiz. Kaut kā nevelk.

Kārtējās pārdomas un atkal ar skārdeni rokā

1. Vislasītākais ieraksts šeit ir par skaistumkopšanas salonu 24 karata - 1652 skatījumi. Salons laikam visai aktīvi turpina ņemties ar savu visai agresīvo mārketingu. Un dāmas visai intensīvi interesējas internetā par salonu. Laikam jau kaut kāds rezons tajā visā ir un salonam izdodas kaut ko nopelnīt.

2. Velku Troņu spēles. No vietnes LostFilm. Laikam vietne, par cik tulko seriālu krievu valodā, ir pie viena arī nokārtojusi izplatīšanas tiesību juridisko pusi. Par seriālu neizteikšos. Tāpat jau par to ir pieklidzinātas daudzas vietnes. Bet tie, kuri grib īpaši izpausties, var to darīt šeit. Esmu seriāla fane, grāmatas gan kaut kad izlasīšu. 

3. Lielai daļai cilvēku iztikas avots ir izklaides un atpūtas industrijā meklējams. Ražojošā sfēra ar minimālu cilvēcisko resursu pielietojumu spēj radīt pārprodukciju, par kuru izteicos dažas dienas iepriekš. Kaut gan - ilgstošā atmiņā paliek tie, kas radījuši ko tiešām stabilu. Ieskaitot Šekspīru, Dalī, Rastreli un da Vinči. Mūslaiku instalācijas ir mirkļa gaistošais elements un nekam neder. Vienīgais nesaprotu, kāds rezons atstāt pēc sevis ko gaistošu nevis fundamentālu un atminējuma vērtu?

4. Ar nelielām šausmām domāju par atgriešanos darbā pēc tam, kad beigsies slimības lapa. Kaut kā nevelk piecos celties. Bet laikam nāksies. Naudiņu ta vajag. Un ko man sūkstīties - vasaru būšu atpūtusies pa savam un uz pāris pasākumiem vēl taisos.

Filosofija ar alusskārdeni pie kompja

Pēc ilgiem laikiem atkal malkoju alu un pie viena pētu jaunāko, kas saradies internetā. Daudz jau neko pagaidām neesmu izpētījusi. Tomēr šis tas ir.

1. Grieķija ar savu milzonīgo parādu pārējai Eiropai. Referendumā pateikusi "nē" visiem citiem. Ar kuru galu viņa domā un kā tas atsauksies uz pārējo Eiropu? Protams, ielinkotais raksts nav vienīgais šajā tēmā. Visās vietnēs esošo informāciju par Grieķijas referendumu viens jautājums - kā Grieķijas attieksme atsauksies uz pārējo Eiropu? Mani arī tas interesē. Velnc, kāpēc sačakarēt attiecības ar tiem, kas palīdz? Spļaušana akā, no kuras top dzerts. Betās - diemžēl mēs te visi redzam virsējo daļu, kas notiek pašā Grieķijas iekšienē utt. - ceru, kaut kad sapratīsim.

2. Visai savdabīgs skatījums uz apglabāšanu. Bet- kāpēc arī ne? Galu galā - daudzas kapsētas vienalga ar laiku pārtop par parkiem. Pašmāju piemērs - Lielie kapi Rīgā, kas jau manas mammas jaunībā pārtapa par parku, pie kam josla no tiem kļuva par Senču ielas turpinājumu. Un - ja mēs nomiruši topam par kaut kā turpinājumu - uz priekšu un cool.

3. Un - dzīvot vai mirt pirms dabas noliktā laika ir katra brīva izvēle. Neviens nedrīkst piespiest mūs darīt to, ko nevēlamies. Cits jautājums - cik tā priekšlaicīgā nomiršana un pašnāvība ir lietderīga.

Pārprodukcija

Visā pasaulē ir viskautkā pārprodukcija. Es nerunāju par cilvēku pārprodukciju. Manuprāt, ja visi cilvēki vienmērīgi sagrupētos, sadalītos pa visu planētu, tik traki ar to pārapdzīvotību nemaz nebūtu. Vienkārši, cilvēki dzīvošanai sakoncentējušies dažās konkrētās vietās, ir daudzas vietas uz planētas, kur cilvēki nedzīvo, vietas daudz un pāri paliek.

Es runāju par preču pārprodukciju. Pārtikas veikali, ražotāji daudz ko izmet ārā, jo produkts nav nopirkts un beidzies produkta derīguma termiņš. Tad kāpēc pieražot tik daudz ātri bojājošās pārtikas, ka jāmet ārā? Vai tad ražotāji nezina produkta pieprasījuma apjomu? 

Tā pat - apģērbu veikali pilni ar viskautko. Gan jaunu apģērbu veikali, gan humpalas. Un mūsu skapji arī pilni ar viskautko, ko laikam vairāk par vienu reizi neuzvilksim. Vai vispār neuzvilksim. 

Vispār, kāda velna pēc ražot tik daudz, ja nav spējas nolietot?! Vai ražotājiem, tirgotājiem nebūtu vienkāršāk izskaitļot, uz kurieni tad novirzīt to, ko tuvākā sabiedrība nespēj nolietot?

Trakais Makss: Skarbais ceļš

Vakar noskatījos Trako Maksi:Skarbo ceļu (Безумный Макс: Дорога ярости / Mad Max: Fury Road). Jau otro reizi nedēļas laikā. Pirmo reizi pie mumina uz kompja, kad viņš bija novilcis filmu torentos. Otro reizi kinoteātrī - biļeti uzdāvināja dēls uz dzimšanas dienu nezinot, ka filmu esmu jau redzējusi. (Nu, nesabojāju viņam dāvināšanas prieku un neko neteicu). Un abi uz brīdi, kad ar viņu svētību skatījos filmu, bija to redzējuši divas reizes. Nu arī es to esmu redzējusi divas reizes. Vairāk negribu.

Sākšu ar tehnisko. Kompī skatītā filma bija iztulkota krievu valodā un man saprotama. Kinoteātrī skatījos ar subtitriem. Kompī skatāmās filmas skaļums bija individuāli regulējams normālai skaņas baudīšanai. Kinoteātrī demonstrētais laikam bija domāts īpaši pakurliem - skaļums brīžiem pārsniedza normāli uztveramo.

Par pašu filmu.

Pa lielo tas ir izbraukums ar mašīnām. Līkums turp un atpakaļ. Pavadīts ar akšen tipa šaudīšanos un mašīnu grūstīšanos. It kā tas viss ir motivēts utt., bet ... Man tā visa bija par daudz. Trokšņa, šaudīšanās, grūstīšanās. Laikam veca palieku. Vienīgais, kas radīja sajūsmu - 70 un vairāk gadu večiņas uz motocikliem un ar šaujamiem. Nezinu, cik brauca un šāva pašas, cik - kaskadieri, bet pēc scenārija to darīja viņas.

Kulls Iekarotājs

Noskatījos filmu Kulls Iekarotājs (Кулл-завоеватель / Kull the Conqueror) ar Kevinu Sorbo galvenajā lomā. 1997.gada izlaidums. Tulkots, ierunāts krievu valodā.

Gribu teikt tikai vienu. Kevinam Sorbo nevajadzēja filmēties šajā zemas kvalitātes fentezy filmā. Protams, seriāli Herkulesa dīvainie piedzīvojumi un Andromēda arī nepretendē uz milzonīgu kvalitāti, bet tie ir seriāli ar kādu notikumu katrā sērijā, kuras ilga ap 40 minūtēm katra. 

Un tomēr šajos seriālos katrai sērijai atvēlētajā apmēram 40 minūšu laikā tika pateikts daudz vairāk, nekā filmā par Kullu Iekarotāju pusotras stundas laikā. Īsti neņemos pārstāstīt saturu. Pa manam tas ir neveiksmīgi banāls un nekāds. Tiesa, aktieri smuki un cool.

Pēc tam ilgi par Andromēdu nerakstīšu

Esmu izskrējusi cauri seriāla piektajai - pēdējai sezonai. Tiešām izskrējusi cauri. Jo tulkotas krievu valodā ir tikai dažas no šīs sezonas 22 sērijām, vēl trijām ir subtitri krievu valodā. Un man ir problemātiski skatīties filmas, kas ir tīrā un skaidrā angļu valodā. Mana angļu valoda ir ļoti švaka angļu valoda.

Šī valodas barjera mani traucē pilnībā uztvert visu būtību. Tik vien saprotu, ka piektā sezona ir par to, kā varoņiem klājās paralēlajā visumā, kurš atrodas kaut kur viņpus kaut kāda kvadrāta. Visa sezona ar visiem viņu piedzīvojumiem pakārtota varoņu vēlmei atgriezties savā visumā.

Katrā gadījumā man iepriekšējas četras sezonas patika labāk, jo bija kaut kāda likumsakarība un sirsnīgums. Piektā sezona liekas kā nodeva skatītājiem, kuri nevēlējās "laist seriālu vaļā". Kaut kas samocīts ir visā. Loģisks nobeigums likās ceturtās sezonas pēdējā sērija.

Varbūt pēc kāda laika noskatīšos piekto sezonu vēlreiz un kārtīgi. Ar tulku blakus, lai saprastu, kas tur notiek.