Rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis

Arī viens no manu skolas gadu "obligātajiem" rakstniekiem. Tiesa, maz, ko varu no sevis pateikt par viņu. Lai atsvaidzinātu atmiņu, galvenais avots man bija Vikipēdijas šķirklis. Šim rakstniekam par labu runā tas, ka neatceros ideoloģisko piesitienu tam, ko mums skolā par viņu stāstīja, arī Vikipēdijā neko daudz par ideoloģisko nav teikts.

No Vikipēdijas šķirklī pieminētajiem autora darbiem atceros lasījusi tikai Pelēkā akmens stāstus, kuri savu izdošanu piedzīvoja arī jau šolaiku Latvijā. Stāsti man patika; viens no patikšanas iemesliem - tieši tā ideoloģiskā piesitiena neesamība. Situācijas no dzīves, un tikai.

Katrā gadījumā - iesaku, meklējiet autora darbus bibliotēkās. Vienalga publiskajās vai privātajās. Un dodiet ziņu, ja kādam ir ko teikt par autoru un viņa daiļradi.

Un atkal linki par vēsturiskām tēmām; patīk man "rakāties" un ar informāciju dalīties

Kā iepriekš, linki uz pamattekstu. Mans "iemetiens" traktējumam - nav izslēgts, bet nesolu.

1.  Džinsu izgudrotājs - uz ASV pārcēlies latvietis.
2. Janvāra sacelšanās
3. Vecrīgas pazemē
4. Viens absurds mūsdienu vēstures notikumos
5. Aizbēgt no realitātes. Vienkārši, interesanti par mūsdienām.
6. Jaunieši darina jaunvārdus. Arī - šolaiku notikums.
7. Mūsu komponisti kara gados.
8. Ja Pīlēns kļūs par prezidentu...
9. 19.gadsimtā runātais vārds

Nu patīk man vēstures tēmas cilāt. Pie viena par to, kā 9.maijs no parastas dienas kļuva par ideoloģiju

Kā vienmēr, linki bez mana komentāra. Labi, varbūt ko ieminēšos pa ceļam.

1. Hruščova nākšana pie varas pēc Staļina nāves.
2. Par rozā krāsu. Man bija interesanti. 
3. Pirms Otrā pasaules kara nošāva arī maršalus. Par Višinska "daiļradi".
4. Te par 9.maija "tradīcijas" rašanos
5. Latvieši Apvienotajā Karalistē
6. Pavēle par ukraiņu izsūtīšanu
7. Zemnieks pie klavierēm
8. Klimata pārmaiņas ietekmē
9. Atomkarš 18.gadsimtā?

Juglā autobusu gaidot

Rakstu tikai šodien, kaut arī rakstāmdoma bija jau vakar vakarpusē izkristalizējusies. Un, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, - skats uz notiekošo kaut kādā mērā attālināts.

Aizbraucu uz dēla tēva bērēm. Nu un kas, ka mēs šķirti ļaudis jau kopš 90-jiem? Dēlam tēvs, dēlam zaudējums. Agrāk kā nebūt biju neizpratnē par to, ka kāda, varbūt ne pārāk zināma, kunga bērēs sastapu kunga kaut pāris bijušās sievas... Tik ar gadiem izkristalizējusies skaidrība - tas, ka dzīves ceļā divi cilvēki var satikties un relatīvi īsu laika nogriezni, pēc aizbraukt savos ceļos, nenozīmē, ka saikne pavisam un neatgriezeniski zudusi; it sevišķi, ja kopābūšanas laikā radušies bērni.

Uz kapiem Gaujienā mani, manu māsu aizvizināja pazīstama meitene; "savāca" mūs abas Juglā. (Ja kas, man no Vecmīlgrāvja uz Juglu sanāk ideālais brauciens ar vienu transportu un pat ātrāk, ja būtu caur centru jābrauc. Ir 29.autobuss ar maršrutu Vecmīlgrāvis - Mežciems. Rīgas kartē papētiet maršrutu.)

Sēras uz svētkiem

Vakar, jau pēc vakardienas raksta publikācijas, saņēmu ziņu no dēla. Viņa tēvs nomira naktī no 2. un 3. maiju.

Jā, jau pirms 30 gadiem mana laulība ar viņu tika šķirta, katrs dzīvojām savu dzīvi, kaut arī periodiski kontaktējāmies zināmā mērā kopā piedaloties dēla dzīvē un esot dēlam vienlīdz svarīgi.

Rakstu šodien, rakstu tagad, kad kaut nedaudz noplacis šoka moments. Un sajūta - dēlam par vienu tuvu cilvēku palicis mazāk.

Nav taču svarīgi, ka laulība kaut kad sen pārstāja eksistēt. Ne vienmēr divi kuģi brauc vienā maršrutā. Ir svarīga esība, kaut kur. 

Dēls feisbuka informācijā pateica visu savu sāpi.

4.maija priekšvakarā

Gan jau ka atkal kādam nepatiks, kāds būs gatavs manā virzienā kaut spilvenus mest.

Nu neizraisa man valsts svētku datumi kādas īpašas jūtas. Ne jaunībā, ne tagad. Man nevajag paust patriotismu urrā saukļos kur kopā ar citiem pūlī karogus vicinot. Mans patriotisms ir būt te un tagad. Rosīties ar ko nebūt, lai te un tagad kaut kas būtu. Kaimiņzemju būšanas - par cik par tik, jo Latvija nav vakuumā atrauta no visa pārējā un cita.

Man 4.maijs bija svarīgs 1990.gadā, tagad - diena, kuru jāatceras; diena, kura kārtējo reizi zināmā mērā pagrieza Latvijas vēsturi uz kārtējo cito virzienu. Tajā, toreizējā, 4.maijā, tās Augstākās padomes sēdes laikā biju mājās kopā ar dēlu, tobrīd pavisam čāpuli, kuram pat gada vēl nebija. Skatījos tiešraidē vēsturisko balsojumu. Pārējie manējie - pie Latvijas parlamenta ēkas sekoja norisei. Tāda viņa man paliks atmiņā - norisei sekojoša. Un pēcsecinājums - tagad viss būs savādāk un pa jaunam; žēl, ka tēvs šo dienu nepaspēja piedzīvot.

Pēc tam? Pēc tam visiem darbs še un tagad. Ar cēlumiem, kritumiem; ko labu, ko ne pārāk labu. Visādi. Bet ceļš top iets te un tagad.

Iet uz kādu pasākumu, kurā taps runātas patētiskas runas, kurā pūlis kaut kur fanātiski izdvesīs ko no saukļu cikla ar mirkļa patriotisma pieskaņu? 

Man nevajag patētiskas runas, pūļa eiforiju un saukļus, lai mīlētu savu dzimto zemi, zemi, kurā uzauguši mani senči, zemi, kurā savu dzīvi veido mans dēls. Mīlestībai jau nevajag skaļu vārdu. Uldim Stabulniekam jau 1982.gadā izdevās savā dziesmā pateikt visu.

Un atkal demotivatoru vākums. Neņemiet ļaunā