Rakstnieks, dzejnieks: Rainis

Rainis (Jānis Pliekšāns) nezinu, kā šajos laikos, bet manos skolas gados bija izteikti obligātāks par citiem obligātajiem, literatūras stundās apskatāmiem autoriem. Tik ļoti obligāts, ka daudziem no mums uzmetās alerģiska zosāda (ja ne vēlme doties uz klusākām telpām "zivtiņas pabarot") jau dzirdot vien vārdu Rainis. Lai top piedots par šādu uztveri. Un tā radās ne jau tāpēc, ka autora darbi būtu slikti, neinteresanti vai kā citādi pilni ar komunisma klišejām. Nebūt nē, nekādi nenoliedzu viņa pozitīvo pienesumu latviešu literatūrā un kultūrā. Vienkārši pārnērīgais uzspiediens viņa daiļrases apguvē izraisīja izteiktu pretreakciju. Un vēlmi pēc iespējas mazāk "komunicēt" ar minēto autoru.

Agnese Pastare: Atstumtā uguns. III daļa, Atgūtā dzīvība

Triloģijas trešā grāmata.

Izdevējs: "Ezerrozes grāmatas", iespiesta SIA "Dardedzes tipogrāfija", Latvija. 262.lpp.

Fantāzijas romāns.  

Iesākumam ne par pašu grāmatu saturiski.

Bibliotēkā gribēju paņemt visas triloģijas grāmatas uzreiz, lai raiti izlasītu visas pēc kārtas. Bibliotēkā bija tikai triloģijas pirmās divas daļas. Trešā daļa bija jau iznākusi, bet līdz bibliotēkai vēl nebija nonākusi. Tādējādi, saņemot divas grāmatas lasīšanai ar termiņu divas nedēļas, katras daļas lasīšanai - viena nedēļa. Kad nu tas termiņš nodošanai bija bija pienācis, cerēju, ka tā trešā daļa nu būs "ienākusies' bibliotēkā. Cerība esot muļķa mierinājums. Savā ziņā sanāca divu nedēļu pauze lasīšanai, jo ko citu vietā nepaņēmu; mājās esošās grāmatas skumju stāv plauktiņā un pagaidām ne ļoti lasās...

Kārtējais vākums

Vēl dažas bildes no Lindas Nemieras autogrāfu vakara. Ilmāra Bites autorība

Jauna grāmata: Linda Nemiera: Svēto laiks. Autogrāfu dalīšana

Šoreiz nebūs spolierēšana vai izteikšanās par grāmatu. Tikai bildes. Grāmatu pašu jau esmu ierindojusi bibliotēkā ņemamo grāmatu rindiņā. (Un tās grāmatas, par kurām izteicos lasīšanas rindā esam vēl janvārī, klusītiņām kaktā stāv un skumīgi gaida savu rindu). Tātad - pagaidām bildes, par grāmatu - vēlāk, kad būšu tikusi tai klāt un izlasījusi.

Ķerti mirkļi no Dziesmu un deju svētku gājiena sākuma un ne tikai

No sākuma devos turp ar mērķi sabildēt tikai un vienīgā gājienu tik ilgi, cik nu man tā spēka pietiks. Bet pa ceļam radās grozījumi plānos. Un tvēru to, kas ļāvās notverties neatkarīgi no gājiena. Tvēru cilvēkus un prieku. Ņemiet par labu...

P.S. Fonā patlaban "palaista" gājiena tiešraide ar visiem komentāriem.

Var jau būt, ka atkārtojos

Laikam nevaru rimties. Vēstures un savu jaunības laiku vēstījumā. 

Nu nebija tā, ka padomju laikos mēs klīdām pa ielām un citām vietām ar drūmām sejām no cikla "Nejaukā Padomju Savienība mūs apspiež un neļauj dzīvot". Mēs vienkārši bijām apguvuši prasmi nodalīt obligāto ideoloģisko nodevu laikam no savas dzīves reālijām. Nedaudz šai tēmai pieskāros 2018.gada 18.marta ierakstā. Mēs vienkārši zinājām, ko un kur var runāt.

Un nav tā, ka pie mums viss bija drūmi bezcerīgs un nekas no Rietumiem līdz mums ienāca. Cik un kādās devās, pa kādiem ceļiem ienāca - jau nākošais jautājums. 

Manu vecāku paaudze zināja Bītlus, mana paaudze jau zināja ne tikai viņus, bet arī daudzus citus. Es, mani vienaudži, paaudzes plus mīnus bijām "pārejas ceļš" no hipijiem uz pankiem. Tieši par pēdējiem ir Podnieka filma Vai viegli būt jaunam.