trešdiena, 2023. gada 11. janvāris

Reiz lasīju, pārlasīšu atkārtoti. Reiz skatījos, varbūt skatīšos vēl

Iesākumam par literatūru. Pašmāju literatūras klasiķiem, kurus silti iesaku pārlasīt lasījušiem, nelasījušiem - tomēr sasparoties un "izburties". Kāpēc? Varbūt ne tik daudz sižeta dēļ, cik par sižeta fonu - daiļdarba tapšanas laika Latvijas teritoriju. Liepāju, tās tuvāko reģionu, Rīgu, citas Latvijas vietas. Vēsturisku griezumu. Lai kaut nedaudz saprastu, no kurienes esam nākuši, lai varētu kurp tālāk iet.

Ieteikumam, lasīšanas iesākumam gribu izdalīt dažus darbus, to autorus. Un - darbu varoņu peripetijas varbūt uztveriet kā lietderīgu fonu darbības vides, tās veidošanās aprakstam. 

1. A. Deglavs. Rīga. 

Izlasīju trīs pabiezus šī romāna turpinājumos sējumus. Man teica, ka šim romānam esot arī ceturtā daļa, bet nav bijusi iespēja lasīt. Tā, ceturtā daļa, esot caurvīta ar komunistu darbībām. Bet miers ar ceturto daļu. Pirmās trīs - darbība, ja pareizi atceros, risinās 19.gadsimta beigu Rīgā. Rīgā, kura aug un veidojas paralēli sižeta līnijai. Romānā - mana Rīga, kuru nezināju, nesastapu. Manu vecvecāku jaunības dienu Rīga.

2. Andrejs Upītis. Sārtā lapa. 

Jā, nebrīnieties, tiešām Andrejs Upītis. Mana paaudze no skolas gadiem šķauda šī autora virzienā, jo bija obligātajā lasīšanā viņa Zaļā zeme, kuru izlasīt no vāka līdz vākam spēja tikai varoņi. Zaļajā zemē pirmās desmit lappuses - viena no grāmatas varoņiem, Brīviņa, brauciens no miesta (laikam) un savu lauku sētu. Tā bija katastrofa, kuru ar slaidu sviedienu aizraidīja uz pagulti. Arī citi autora darbi, kuri tika ieteikti lasīšanai obligātā kārtā, izraisīja nervu tikšķi un "par ko man šī sodība". 

Tāpēc mani patīkami pārsteidza tieši šī autora grāmata. Vispirms ar aizrautību izlasīju, pat nepievēršot uzmanību autoram. Kad biju izlasījusi, apskatīju vāku un "Ups, tas taču Andrejs Upītis! Un viņš tomēr māk izteikties tā, ka ir interesanti!". Jāpiezīmē, ka pēc šīs grāmatas vienas nodaļas motīva tapusi Rīgas kinostudijas mākslas filma Pie bagātās kundzes.

Grāmatas darbība risinās Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, pirms Ulmaņa apvērsuma.

3. Jēkabs Janševskis. Dzimtene.

Čertru pabiezu sējumu vēstījums par, ja pareizi atceros (ielasīšos, sapratīšu) 20.gadsimta sākumu Latvijā, precīzāk - Liepājā un tās relatīvi tuvajā apkaimē. Romānam ir vairākas sižeta līnijas ar dažādiem varoņiem, visādām peripetijām, varoņi - dažāda vecuma, dažāda dzimuma.. Reizēm jāpiedomā kas un kā, lai nesapītos notikumos. 

Un atkal - Liepājas puses Latvija. Tā laika Latvija, kuru mana paaudze vairs nesastapa, mūsu bērni nu noteikti nesastaps. 

Superbonuss romānam ir ilustratīvais materiāls. Pērnā gadsimta sākuma fotogrāfijas. Ja kāds sadomās sarīkot pārgājienu pa Liepāju un Liepājas novadu, vērts šīs grāmatas līdzi paņemt. Lai varētu salīdzinoši ievērtēt, kā tā puse veidojusies, mainījusies šajā nu jau aptuveni simtgadē, kura pagājusi kopš romānā aprakstītajiem notikumiem.

P.S. Pirmos divus literāros darbus izlasīju slimnīcā, kad vārtījos saglabāšanā mēnešus trīs (Jā, bija padomjlaikos fakts, ka bija ilglaicīgi jāatrodas medicīnas iestādē cenšoties saglabāt grūtniecību).  Protams, slimnīcā ko citu darīsi īsinot laiku kā vien lasot. Varēja, protams, ar kādu līdzgulētāju pačupoties skatoties telepārraides pārnēsājamā televizora ekrānā. Atgādināšu - 80-jos datori bija eksotiska ierīce zinātniskajos institūtos, par laptopiem vispār dzirdēts nebija. Tā ka... Protams, varēja pat tur grāmatu nosūtīt uz pagulti, ja rakstītais neaizrāva. Bet mani tās grāmatas aizrāva.

4. Vēl varu ieteikt pārlasīt Viļa Lāča darbus, tikai izdevumos pirms 1940.gada. Jo par izdevumiem pēc tā gada - jau manā dziļā jaunībā klīda runas, ka Padomju varas iesākumā mūsu teritorijā, kad Lācis vēl bija dzīvs, viņš darbus pārrakstīja, lai 'ierakstītos" padomijas konjungtūrā, tendencēs. Neņemos spriest par šo runu patiesību, pārbaudīt nav sanācis.

Turpinājumā par filmām. Šeit daudz neizplūdīšu, kaut kā nav daudz ko izdalīt īpaši.

Varu tik ieteikt - nu paskatiet Rīgas kinostudijas vecākās filmas. Gan pirmskara, gan pēckara, padomjlaika. Īpaši tās, kuru darbība norisinās Latvijas teritorijā. Protams, par daudziem sižetiem var iesmaidīt. Bet - kaut kā pacentieties tos sižetus aizbīdīt otrajā plānā akcentu liekot uz filmas fonu. Fonu, kurā ir Latvija, tās pilsētas ieskaitot vīzdegunīgo Rīgu. Vispār filmas tapšanas gadu vietu redzējums. Ir ko salīdzināt ar tagad esošo vidi, tās kustību mainībā. Skatiet nevis sižetu, bet vides vēsturi.

Pie viena gribu ieteikt, tikai ieteikt. 

Paskatiet krievu versiju filmām par Šerloku Holmsu un doktoru Vatsonu; vairāksēriju televīzijas filmas Septiņpadsmit pavasara mirkļi cenšoties noķert tās epizodes, kurās darbība norisinās it kā Bernē. Filmas parādīs neglābjami, ka Londonas Beikerstrīta un Pavasara mirkļu Berne atrodas uz vienas un tās pašas Vecrīgas ieliņas, tikai ielas pretējās pusēs...

Nobeigumā drusku jautājumi. 

Jautājumi šolaiku vecākiem. Vai jūsu bērni ir lasījuši Annas Sakses Pasakas par ziediem un Imanta Ziedoņa Krāsainās pasakas? Vai ir redzēti Čips un Deils steidzas palīgā, Dusmīgie bebri, Toms un Džerijs, mūsu pašu Fantadroms?

Tik jautājumi....

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru