Tagad Rīgā ir divi lielie kinoindustrijas monstri ForumCinemas pie Stoklman tirdzniecības centra un Cinamon pie tirdzniecības centra Alfa. Abi ir vairākos stāvos, vairākām skatītāju zālēm, kurās rāda dažādas filmas. Abos ir kafejnīcas, kurās uzkavēties pirms seansu sākuma, ir visādu našķu pārdotuves, kurus grauzt filmas skatīšanās laikā. Ir vietas pīpmaņiem, kur ievilkt dūmu pirms filmas.
Neko sliktu jau nesaku, zāles ir ērtas, pārējais aprīkojums arī atbilst mūsdienu prasībām un ērtībām. Tikai - kā šīs monstrozās celtnes tiek galā ar pašizmaksu un peļņu? Zāles konsekventi nav piepildītas līdz ūkai un neviens nesēž uz kāpnītēm, izdiņģējis papildbiļeti vai ko tamlīdzīgu.
Un neko sliktu nesaku par šādu kino skatīšanās iespēju vienuviet. Noskaties vienu filmu, nokāp līdz kasēm, nopērc biļeti uz nākošo un skaties atkal. Kaut visu dienu pavadi kino ēkā.
Tomēr šāda iespēja neglābjami ir pazudinājusi to iespēju, kad bija iespēja skriet no viena kinoteātra uz otru, lai noskatītos tās filmas, ko konkrētajā dienā rāda. Jā, Rīga reiz bija pārbagāta ar daudziem sīkiem un ne tik sīkiem kinoteātriem gan pilsētas centrā, gan nomalēs. Reizēm šie kinoteātri bija viens uz kvadrātkilometru, reizēm divi trīs blakus. Centrā kinoteātru blīvums bija lielāks. Ar kājām varēja apstaigāt visus kinoteātrus.
Un kur vēl fīča pie afišu stabiem nopētīt konkrētās nedēļas kino repertuāru un jau laicīgi saplānot maršrutus tā, lai paspētu uz vairākām filmām dienā nenokavējot seansu sākumu. Bija iespēja iegādāties arī kino programmas, tāpat, kā joprojām var iegādāties TV programmas. Šajās kinoprogrammās bez kinoafišas bija filmu anotācijas, raksti par populāriem pašmāju un ārzemju aktieriem. Un lielas, krāsainas bildes, ko līmēt pie sienām.
Īpaša fīča bija sabalansēt priekšpēdējo un pēdējo filmas seansu dažādos Rīgas nostūros. Sava romantika tur bija. Kājot mājās no pēdējā seansa, piemēram, Sarkandaugavā basām kājām, žestikulējot ar kurpēm apspriest redzēto filmu.
