Šajā tēmā esmu plūdusi un izplūdusies daudz un dikti. Un, iespējams, šajā tekstā aprunāšu jau daudz ko runātu, tik varbūt kādā jaunākā rakursā. Bet tēma ir cilājama, pārcilājama, apcilājama ilgi un dikti. Līdz "aizies" pat līdz žirafei ar simtmetrīgu kaklu.
Sākšu ar to, ka atbildība par valsti primāri ir mūsos pašos, nevis tikai tajos simt onkuļos un tantēs, kas Saeimā sēž. Ja prasām no sevis sevis sakārtošanu, savas dzīves vides sakārtošanu, savas attieksmes pret darāmo darbu uzlabošanu, vispār visu to, ko varam un spējam izdarīt paši sevī un sabiedriskajā telpā, tad, un tikai tad, varam prasīt līdzvērtīgu atbildību no citiem. Mēs varam no citiem prasīt tikai to, ko prasām pa priekšu no sevis. Kaut kā tā.
Valdības nāk un iet, mēs paliekam te, kur dzīvojam. Un no mums pašiem ir atkarīgs tas, kādā vidē mēs dzīvojam. Sakopta mājvieta, pagalms, iela uz kaimiņmāju - tas ir tas, ko varam paši, nav jāaicina kāds onkulis kaut no tās pašas pagastmājas, lai mūsu vietā par kaut vai naudiņām izdara to, ko mēs paši varam izdarīt un par velti. Un bez pārāk lielas piepūles.
Ja mēs sāksim saprast vienkāršas lietas, arī daudz kas cits sakārtosies pozitīvā virzienā. Kaut vai saprast to, ka mūsu ieņemamais amats ir tikai amats un nav uz mūžiem mums piešķirts. Amats nav iemesls necienīgi izturēties pret apkārtējiem un prasīt tikai tādēļ no apkārtējiem visādas bulciņas un ko nu tur vēl. Algu maksā par konkrētiem darba pienākumiem, nevis "pontiem".
Ja sapratīsim, ka bērni ir jāmāca ne tikai skolā, bet arī mājās. Un jāsadarbojas ar skolotājiem bērna mācīšanas procesā. Tikai tad un vienīgi tad tas augošais bumbulis saņems labu un pilnvērtīgu izglītību.
Ja sapratīsim, ka kaut vai balotējoties augstāku amatpersonu vēlēšanās kandidātiem primāri jādomā par to, ko viņi darīs, nevis kādus labumus no tā amata iegūs.
Ja sapratīsim, ka rindā pie ārsta kabineta sēžot mēs esam nevis miljonārs Pēcis, deputāts Ješka vai kas nu tur vēl, bet gan ierindas pacienti katrs ar savu kaiti, nevis eirikiem vai kādu citu valūtu kabatā. Ārstam primāri ir jāārstē kaite, nevis jāskaita naudiņas svešā kabatā. Naudiņu skaitīšanai ir citas institūcijas.
Tā pat kasierei lielveikalā mēs esam pircēju rinda pie kases, nevis kādi tur amati ārpus veikala.
Skaitīt var daudz un ļoti. Bet doms ir viena - sākt cienīt sevi un, secīgi, arī apkārtējo vidi un pasauli nekad nav par vēlu un nav par skādi. Lai uzlabotu savu dzīvi, jāsāk ar tādu sīkumu, kā sevis un savas apkārtnes sakārtošanu. Un savstarpēju rēķināšanos, reizēm pat kompromisos. Jāsāk dzīvot ar galvu, nevis saukļiem.
Un, ja nu kas, un ja kādam nav aizgājis. Paldies dievam, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī un mūsu pašu atbildība ir kāda valdība mums ir. Tobiš, valdības sastāvs regulāri n-gados top mainīts vēlēšanu rezultātā. Ko nu savēlējām, tas nu ir. Ēdam, ko pasūtījām. Pasūtījuma termiņa laikā. Un te nu atkal - vēlēšanu procesā domā kaut ar muguras smadzenēm, nevis pārstāsti saukļus. Saukļi domāti tiem, kuriem problēmas ar domāšanu un sapratni. Kaut vai izvērtējos kandidātu iepriekšējo laiku darbus un ne darbus atsijājot tos, kuriem to mīnusu ir vairāk. Jo rūpīgāk pirmsvēlēšanu laikā izvērtēsim kandidātus, jo labāk pašiem būs.
Īsumā - mēs paši esam atbildīgi par savu valsti. Ja negribam atbildēt, tad nav ko no citiem par to pieprasīt atbildību.
****
Nobeigumā un drusku pavisam par ko citu.
Es laikam esmu nejauka, bet. Interesanti, cik ļoti samazinātos korupcijas un zagšanas darbības, ja kukuļdevējam, kukuļņēmējam, zaglim noķeršanas gadījumā piespriestu ne tikai kādu konkrētu cietumsodu, bet pie viena nocirstu vienu roku, recidīva gadījumā arī otru? Un izvarotājiem, mazu bērnu pavedinātājiem papildus cietumsodam to "agregātu" nooperētu nost?
****
Laikam viss šai reizei.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru