Jā, tiešām. Aizdomājos un ceru kaut komentāros sastapt konstruktīvu diskusiju. Tēmas plašākai apspriešanai.
Ja kur medijos visādos parādās kāds nosodījums Vilim Lācim un vēl dažiem sabiedrībā ar kaut ko atpazīstamiem cilvēkiem, kuri, ienākot Latvijā padomju karaspēkam ar tam sekojošu valsts faktisku okupāciju, tad kādēļ kaut kā "pāri pārskriets", kaut kā piezemēts top Kārļa Ulmaņa visiem zināmais izteikums: "Es palieku savā vietā, jūs paliekat savējās"? Būtībā tas ir aicinājums nepretoties agresoram.
Ulmaņa izteikuma sakarībā var piemeklēt vismaz attaisnojumu. Latvijai nebija nekas pat līdzīgs Manerheima līnijai, kas stipri vien apgrūtinātu bruņotas pretošanās būšanu. Un tās bruņotās pretošanās sekas vēl nav zināms, cik katastrofālas tās būtu latviešiem kā tautai.
Protams, pēc okupācijas notika divas lielas masveida deportācijas, tām pa vidu karš ar ļoti lielu cilvēkresursu zaudējumu, kurš, tiesa, bija visās karojošajās valstīs, kara rezultātā vēl arī liels brīvprātīgās emigrācijas vilnis, kad cilvēki devās bēgļu gaitās glābjoties no padomju strauji atpakaļ nākošās padomju varas.
Nenoliedzu un nestrīdos par to, ka tas viss atstāja ne jau rožainu iespaidu uz latviešu kā tādu cilvēkresursu. Bet ir viena nianse. Gan bēgļu gaitās aizbraukušajiem, gan deportētajiem bija kaut vai teorētiska cerība reiz atgriezties Tēvzemē. Kā šī cerība realizējās, piepildījās - tas jau ir cits jautājums. Te nu jautājums. Ja 1940.gadā būtu tomēr notikusi vērā ņemama bruņota pretošanās padomju karaspēkam - vai un cik lielā mērā nepalielinātos cilvēkresursu zuduma skaits? Deportācijas kā tādas būtu notikušas tik vai tā, karš ar visu no tā izrietošo arī jau ritēja pilnā sparā un būtu naivi cerēt, ka Latvijai tas paietu garām, arī bēgļu gaitas bija neizbēgams lielums. Ja bruņoti pretotos, cilvēkresursu zudums būtu vēl lielāks - tie paliktu kapukalniņos bez kaut teorētiskām cerībām atgriezties.
Viļa Lāča, Augusta Kirhenšteina un vēl dažu tā laika atpazīstamo cilvēku darbošanās Latvijas republikas amatvīru posteņos? Es nezinu, visus dziļūdens akmeņus, kuru dēļ viņi "parakstījās" darboties amatos padomju varas amatos. Un, cik nu mana saprašana, darbojoties mēģināja sabalansēt mūsu tautas būtību ar "uzkritušo" varu. Varbūt pat kompromisu meklējumu variantā. Ar "pliku" "pē, tas bija slikti" nepietiek. Vajag plašāku un detalizētāku informāciju par to, ko viņi tajos amatos darīja un sadarīja; kā tas darītais un sadarītais atsaucās uz latviešiem un dzīvi Latvijā. Un tik tad izteikt viedokli.
Man daudz lielāka pretenzija pret Arvīdu Pelši, kurš 60-jos gados Latvijā bija vadošā amatā un 1961.gadā aizliedza Jāņu svinēšanu. Tiesa, pēc Hruščova atstādināšanas no galvenā PSRS amata aizliegums tika atcelts, bet kā oficiāli svētki ar brīvdienu svinēšanai tomēr Jāņi vairs nebija.
Mēs nezinām, un diezin vai uzzināsim visos sīkumos to, kas toreiz notika varas gaiteņos pirms parādījās publiskā telpā. Mūsu zināšanas par to laiku ir virspusējas. Mēs uz to laiku notikumiem skatāmies ar šodienas acīm, kas nav viens un tas pats. Tā pat, kā mūsu bērni uz mūsu dzīvi padomijas apstākļos skatās ar šodienas acīm, kas arī nav viens un tas pats. Lai sajustu laiku ir laikā jādzīvo.
Ceru uz konstruktīvu sarunu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru