Tiešām, tik pārdomas, par kurām ceru varbūt uz diskusiju. Kaut arī zinu, ka mani lasa, bet kaut ka slinki iziet uz sarunu. Arī tajās tēmās, kurās jau ir pieteikums tam, ka es uzdodu vairāk jautājumu, nekā man ir atbilžu.
Sākšu ar to, ka zināmā mērā ir pat labi, ka mums, Latvijā, ir kaudzīte visvisādu problēmu. Tajā ziņā, ka ir pamats rosībai un kādu problēmu risināšanai. Jo notiek kustība, rosīšanās, kaut kā uzlabošana, piepucēšana un tamlīdzīgas būšanas. Toties noteikti nav stagnācijas un nekustības. Mēs neesam tajā punktā, kad viss ir sasniegts, neko vairs nevajag uzlabot, salabot, pārtaisīt.
Drusku pamatošu savu teikto.
Sākšu ar to, ka mirklī, kad ir sasniegts viss vēlamais (vai nu vienam cilvēkam, vai sabiedrībai kopumā), neko vairs nevajag darīt kaut kā kaut pārkārtošanai no viena kakta uz citu. Tad zināmā mērā var atviegloti nopūsties un neko vairs nedarīt. Bet tajā pat laikā - atpūsties starp diviem darāmajiem ir normāli, bet kas notiek ar cilvēku vai sabiedrību situācijā, kad "šodien nav jādara, rīt nav jādara, vispār nav jādara nekad un nekur"? Iestājas pelēcība, "viss ir izdarīts, kāpēc jādara vispār kaut kas". Sākas slinkums ne tikai fiziskas darbošanās aspektā, bet arī domāšanas aspektā.
Tāds, aptuvens, piemērs varētu būt ilgi gaidītā četru nedēļu ilgā atvaļinājuma iestāšanās. Tas atvaļinājums tiek gaidīts ar "Es beidzot izgulēšos, nedarīšu neko, skatīšos seriālus, ēdīšu un nelīdīšu no gultas laukā". Esat pamanījuši, ka tai nekā nedarīšanai sanāk veltīt maksimums nedēļu? Un tad iesākas "Ups, uz veikalu jāaiziet, tā kā derētu uz pludmali aizbraukt nopeldēties, ar draudzeni uz kino aiziešu" un kas tamlīdzīgs. Iestājas kaut kā darīšanas periods, kura beigās "Iešu ka uz darbu, esmu no atvaļinājuma noguris".
Ko es ar to gribu pateikt. Tajā mirklī, kad cilvēks vai valsts paziņo: "Viss. Pietiek. Viss ir sasniegts un izdarīts", iestājas cilvēka vai valsts beigu sākums. Apstājas kustība, apstājas attīstība. Jo arī ābols nokrīt no koka un sapūst tad, kad viņa nogatavošanās ir beigusies, kāda iekšēja darbošanās beidzas. Cilvēks, valsts, kurai neko vairs nevajag, kļūst nevajadzīga arī citiem. Normālforma ir tad, kad viena darbība beidzas un tiek meklēta un atrasta nākamā darbība.
Gribat teikt, ka Šveice, Lihtenšteina vai kāda cita Eiropas ļoti attīstīta valsts iztiek bez kaut kādām iekšējām "Vēl ir jāuzlabo šitas, tad pie viena vēl tas un kaut kas aiz pagrieziena"? Mēs neredzam to valstu kaut kādas iekšējas, kaut sīkas, risināmlietas; mēs redzam tik to, ko tās parāda uz āru. Medijos pēdējā laikā parādās informācija, ka Somijai radušās kādas iekšējas ekonomikas problēmas. Varētu būt, neņemos spriest. Bet, ja tas ir tā, - Somija sasniegusi kādu līmeni, padzīvojusies šajā līmenī, tas sācis klibot, pienācis laiks posties uz nākamo līmeni. Ticu, ka atkal notiks kustība attīstībai.
Zinu, ka skaļi skan, bet kustība ir attīstība un dzīvība.
Kaut kā tā, ceru, ka pietiekami skaidri izteicos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru