Par birku piekarināšanu rakstīju samērā nesen. Šī mēneša 21.datumā. Un atkal - izsaku tikai un vienīgi savu viedokli bez pretenzijas uz absolūto patiesību. Viss ir diskutējams.
Mums katram ir dažāda attieksme pret notikumiem Latvijā, pret Latvijā atpazīstamām personām. Reizēm šīs dažādās attieksmes "pārklājas", reizēm ne pārāk. Un katram ir savs pamatojums šai attieksmei. Nestrīdos.
Tajā pat laikā, vismaz man ir katrā gadījumā kāds konkrēts iemesls, konkrēts pamatojums manai attieksmei vadoties no tās informācijas, kura ir manā rīcībā.
Vismaz mans uzskats - zem manas cieņas ir necienīt savu pretinieku. Ja es necienīšu savu pretinieku, tad es necienīšu pati sevi.
Nav runa par ir kā pretiniekiem, kuriem nav pat zāģu skaidu galvas un muguras smadzeņu vietā. Toties ir lozungs uz pieres un visādi saukļi uz mēles. Tie vienkārši ir tuvi radinieki sirseņiem, kuri nesas pa pasauli visu sagraujot savā ceļā. Un jel kādus smadzeņu fragmentus atradīs tikai tad, ja paši gribēs domāt, nevis saukļus skandēt.
Runa ir par tiem, kuri kaut ko dara tādu, kas man ne vienmēr liekas pareizi. Bet - var jau būt, ka kādam nepatīk tas, kas man liekas pareizi.
Nosodīt kādu par kādu darbību? Tik tajās robežās, kurās ir zināmi konkrēti fakti par konkrētu darbību. Un arī tad, ja pie viena ir zināma konkrētās darbības motivācija. Kopumā - ja zināms viss apstākļu kopums, kurš veicinājis konkrēto darbību.
Man vienmēr, jebkurās sarunās ar kādiem, ir klusa vēlme dzirdēt, izlasīt sarunbiedra konkrētu motivāciju viņa viedoklim. Diemžēl ne vienmēr tas izdodas. Var jau būt, ka neesmu mācējusi sarunā uzdot jautājumu tā, lai šo viedokļa pamatojumu saņemtu atbildē.
Man nepatīk cilvēkiem piekabināt jel kādas birkas tikai tāpēc, ka cilvēks it kā pats uzprasās uz šīm birkām. Un dzīvē nekas nav tikai melns vai balts, ir daudz visādu nokrāsu. Visādas nianses, kuras mēs ne vienmēr pamanām, reizēm pat negribam pamanīt.
Kaut gan nē. Viena birka man pašai izlekusi uzlikties. Runa ir pat Krievijas mātēm, kuras gaidot no valsts kaut kādas naudiņas un bulciņas, ar vieglu roku savus dēlus sūta uz Ukrainu nomirt viena kukū personāža iegribas dēl. Tās manās acīs zaudējušas visu, ko vien var pazaudēt. Biorobotus ražojoši inkubatori. Nekas vairāk. Man viņu nav žēl, jo ne jau tāpēc mēs dēlus pasaulē laižam, lai viņi mirtu kāda slimo fantāziju un iegribu dēļ (to slimo fantāziju dēļ diemžēl Ukrainā mirst cilvēki).
Tas tā, drusku atkāpos no tēmas. Bet vēl pie viena.
Visiem kariem ir tendence ar laiku atgriezties mājas un ar lielāku jaudu, nekā tie iesākušies. Labs piemērs ir Vācija. Kas notika ar Vāciju, kad no tās izgājušais karš atgriezās mājās?
Labi, lūdzu nekarināsim birkas visādas. It īpaši tad, ja tām birkām nav jel kāda motivējoša konteksta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru