Kārtējais pārdomu mikslis. Un atkal saku - neroku dziļi, pāriešu tam, kas virspusē guļ/gulēja. Jo tas, kas dziļāk - raibāks un daudzlāņaināks par virspuse redzamo. Bet tas, virspusē esošais, tomēr ir aicinājums rakt un vērtēt tos apakšpuses slāņus. Un var beigās izrādīties, ka virspuse ir mānīga.
Katrā gadījumā turpmākteiktais - viela pārdomām un aicinājums uz diskusiju.
Diezgan bieži esmu sastapusi visādās sarunās (privātās un publiskās) viedokli, ka Gorbačovs ar savu darbošanos esot sagrāvis PSRS. Man kaut kā negribas piekrist.
PSRS sagrūšanai tajā laikposmā, kad tas notika, bija divi būtiski strauji pagrūdieni. Vispirms tas, ka Gorbačovs kā valsts vadītājs neuzņēmās atbildību par nejaukajiem notikumiem Tbilisi un Viļņā. Kam sekoja Baltijas valstu paziņojumi publiskajā telpā par izstāšanos no PSRS. Bet, un tas ir mans subjektīvais vērtējums, vēl kaut ko varēja glābt ar visādu diplomātisku paņēmienu virkni, kā rezultātā var jau būt, ka Baltijas valstis iegūtu juridisku, formālu neatkarību, kāda bija tā sauktajām Varšavas sadraudzības valstīm - Polijai, Austrumvācijai, Čehoslovakijai un vēl. Tās bija formāli neatkarīgas, bet ļoti lielā PSRS kontrolē. Mana paaudze un drusku vecākie cilvēki atceras, tolaik, pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, notika visādu pārrunu ar Maskavu periods un jautājumu risināšana. Sīkāk neatceros, laiks pagājis. Bet pārrunu process bija, risinājumu meklēšana notika.
Galīgi viss "pa pieskari aizgāja", kad bariņš ne pārāk domājošu cilvēku sadomāja uzrīkot Augusta puču izmantojot situāciju, kad Gorbačovs atvaļinājumā aizbraucis, valstī vispār ir karstākais atvaļinājumu laiks. Pie kam tie personāži to puču uzrīkoja nemākulīgi, un arī tas, ka varbūt vajadzēja "daļā paņemt" Jeļcinu? Katrā gadījumā, pučistiem ātri pienāca "kirdik", viņus ātri aizstūma prom, bet rezultātā pat mērenajiem citiem toreizējiem PSRS darboņiem dažādās valsts pārvaldes jomās iestājās "Pie velna, te nav ar ko un par ko runāt. Ejiet ka jūs krusteniski, bet mēs uz savu pusi".
Tas nu tā, mans subjektīvais vērtējums.
Vēl viens skats no malas bez iedziļināšanās sīkāk.
Papētot Krievijas kā tādas vēsturi, pamanīju, ka (apkopojot skolas laikos vēstures stundās mācīto, pašas dzīves laikā piedzīvoto un to, ko palasījos interneta vidē) Krievijā kaut kādas aktivitātes, diezgan daudz un visādas, notikušas tikai tad, kad pār Krievzemes ārēm valda ne krievu izcelsmes cilvēki (Nu, labi. Šobrīd turienes "tronī" iesēdies krievu izcelsmes neadekvāts. Bet tas laikam izņēmums no normas.). Tās aktivitātes dažādi vērtējamas - gan ar pluszīmi, gan mīnuszīmi, bet vērtējums neizslēdz aktivitāšu esamības faktu. Tobiš, ja ne sākot no Rjurika laikiem, tad sākot ar Katrīnas I laikiem un tai sekojošajiem Annas I (Annas Ioanovnas) laikiem noteikti. Pie kam pēdējās valdīšanas laiks visiem noteikti sasaucas ar tā dēvēto bironiādi, kad faktiski Krievijā valdīja Annas I mīļākais Bīrons no Kurzemes-Zemgales hercogistes.
Tālāk sekojošie Krievijas cari tikai uzvārda un pie kristīšanas pareizticībā saņemtā vārda pēc bija krieviski. Praksē Krievijas tronī ieprecējās, pārprecējās, aizprecējās Eiropas karaļu dzimtas.
Pēc Oktobra revolūcijas, kuru, vismaz, kā tiek saprasts no tā, ko mums skolā mācīja, vadīja muižnieka dēls Uļjnovs-Ļeņins, vara Krievijā relatīvi drīz nonāca gruzīna Džugašvilli-Staļina rokās, līdz pat 1937.gadam noteikti PSRS dažādos varas gaiteņos strādāja un darbojās ļoti daudz ne krievu (pat ja bija, tad nospiedošā mazākumā). Gruzīnu pēc viņa nāves nomainīja ukrainis Hruščovs.
Problēmas sākās, kad pie varas tika krievs Brežņevs - iesākās stagnācija, kuras laikā iesākās desmitgadu karš Afganistānā (labi, vēl kur nomalē mirgoja klusiņām Baikāla - Amūras (BAM) maģistrāles būve). Nekā vairāk nenotika. Pat Andropovs ar savām KGB'šņika ambīcijām neko īsti nepienesa valsts aktivitātēs kaut iekšpolitikā (viens no iemesliem - viņš nomira gadu pēc stāšanās amatā), arī Čerņenko nekādas aktivitātes neizrādīja - amatā stājās jau smagi slims, kā rezultātā arī pēc gada aizgāja saules taku.
Aktivitātes visādas PSRS atsākās ar Gorbačova nākšanu pie varas, kurš krievs bija tikai pa pusei. Viņa māte esot bijusi ukrainiete.
Uzprasās tāds kautrīgs secinājums - slāvu tauta krievi nemāk/negrib/slinki valsts vadīšanā, sakārtošanā. Kaut to pašu mītisko Rjuriku esot uzaicinājuši krievu zemes vadīt. Pašiem slinkums, "pie kājas" vai kas nu tur vēl. Lai ko nu mordoras tauta māk, tad ļoti liels daudzums no tiem, kuri mīt tajā zemē, labāk par visu māk neuzņemties atbildību kaut pašiem par sevi, dzert "tonnām" un kauties ar katru, kas garam iet savu ceļu.
Viedoklis? Esmu gatava diskusijām. Bez saukļiem un lozungiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru