Raksts top pēc kārtējās izlasītās publikācijas vietnē Facebook, kurā kārtējais "kekss" kā kaut ko ūber nosodāmu publiskoja Šlesera privāto mantisko un naudisko līdzekļu uzskaitījumu. Un jutās ļoti lepns par to, ka "ielīdis svešā kabatā".
Tas, ka Šlesera publiskā darbošanās ir nepieņemama daudziem, tajā skaitā man, nav iemesls, lai pārskaitītu to, kas viņam pieder. Ja kungs ir mācējis ierosīties tā, ka viņam tagad ir tas un tik daudz, cik ir, - kas tajā ir tik nosodāms? It sevišķi, ja šajā rosīšanās procesā nav iejaukts krimināllikums (un pagaidām nav juridiski pierādīts, ka ir iejaukts). Cilvēks ar savu rosīšanos ir sapelnījis to, kas paliks viņa pieciem (5!) bērniem kā naudiska un mantiska "amortizācija" pēc tam, kad Šlesers aizies saules taku. Cilvēks, kuram skauž šis fakts (citādi, kā par skaudību nevar nosaukt šādu faktu publiskošanu), ne kādā veidā nav ierosījies pat tik daudz, lai kaut pusei no paša bērna mantojumā atstātu 1/3 no centa. Un pat nevēlas ierosīties, lai pēcāk nodrošinātu ar kaut ko jau veselu bērnu.
Tas nu ievadam. Un atgādinājums, ka vispārīgā formā esmu daudzkārt runājusi par daudzu cilvēku neveselīgi skaudīgo vēlmi skaitīt naudiņas svešās kabatās un pārskaitīt svešus īpašumus situācijā, kad pašiem nav nekādas vēlmes, ir slinkums kā ierosīties pašiem, lai pašiem arī kas būtu.
Līdz ar to mani nepamet jautājums - kad mēs iemācīsimies cilvēkus vērtēt pēc tā, ko viņi dara vai nedara, nevis pēc tā, ko viņi sarosījuši sev dzīvošanai? Šāda, svešas kabatas satura un svešas mantas, pārskaitīšana ir izteikta "atrauga" no padomju laiku ideoloģijas. No laikiem, kad cilvēkiem diezgan bieži bija jāslēpj savas darbošanās rezultāta mantisko izpausmi. No laikiem, kad nabadzīgi dzīvot un lietot reizēm ļoti zemas kvalitātes preces bija dzīves norma, kad šī nabadzība tika pasniegta kā galvenais padomijas sasniegums. "Sasniegums", kurš veicināja ne tikai mantisko un naudisko nabadzību, bet tā rezultātā arī garīgā nabadzība bija ideoloģiskā norma. Tos, kuri bija bagātāki gan garīgi, gan mantiski un naudiski, kuri izcēlās ar kaut ko uz pārējās pelēcības fona - tos tad spēka struktūras vajāja kā "antielementus" (Tas, protams, netraucēja varas elitei dzīvot šiki; uz vispārēja fona. protams).
Katrā gadījumā, manuprāt, daudz nosodāmāks ir tas, kurš "rakājas svešā kabatā" un "skatās pa atslēgas caurumu svešā privātā dzīvē", nekā tas, kurš ierosījies tā, lai viņam tajā kabatā kaut kas būtu un arī privātā dzīve "sistu augstu vilni". Tas "racējs" un "lūriķis" ir tālu zem grīdas līstītes "nolaidies" personāžs, kurš nedzīvo pats un negrib, ka citi dzīvotu.
Vispār, laikam drusku netēmā, bet tomēr. Katram apgalvojumam ar mīnus zīmi kāda cilvēka virzienā vajag neapstrīdamu, visādi citādi pamatotu pierādījumu. Runātāja paša pienākums ir pierādīt sava teiktā pareizību ar pārbaudāmiem argumentiem. "Viena tante teica aliņu/limonādi/kafiju dzerot" nav argumentēts pierādījums, tā ir tikai klača/bauma. "Es tā uzskatu" bez papildus informācijas ir tikai tukša skaņa. Par saviem vārdiem ir jāatbild jebkuram.
Labi, maķentiņ izplūdos. Viedokļi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru