Tantiņu pikets Stokholmā

Pārdomas par darbu

Vēl nesen jūsmoju par anketētāja darbu par spīti šī darba mīnusiem. Un praktiski nedēļu smagi pārdzīvoju to, ka pēdējās anketēšanās laikā pielaistas daudzas rupjas kļūdas, daudzas lietas esmu darījusi nepareizi. Viena no nepareizībām bija tā, ka reizēm intervēju cilvēkus kāpņu telpā, parciņā uz soliņa, viņiem uzticoties. Un daudzi man nosauca nepareizas adreses. Un tāpēc kundze, kas mani kuriēja Latvijas Faktu ofisā bija gatava man uzteikt darbu, turpmāku iespēju tur strādāt. Tomēr šķīrāmies uz nots, ka viņa aprunāsies ar priekšniecību par to, vai dot man otru iespēju izmēģināt šo darbu. To viņa man pateica ceturtdien, kad uz kantori aizvedu planšetnieku ar visiem tam piederošajiem pribambasiem.

Īpaši jau neceru, ka man tiks dota šāda iespēja vēlreiz pierādīt sevi. Kaut arī pieturos pie principa, ka katrs ir pelnījis otru iespēju.

Es pat būtu ļoti pārsteigta, ja man piezvanītu un pateiktu, ka šāda iespēja man ir dota. Nezinu pat,vai priecātos vai bēdātos. Es pat vairs nezinu, vai vēlreiz vēlos veikt šādu darbu. 

Protams, ir plusi - iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, vides apgūšana un izzināšana. Tomēr ir arī mīnusi. Tu nekad nezini, kā tevi sagaidīs un uzklausīs cilvēks durvju otrā pusē. Ir laipni cilvēki, kas piekrīt un anketēšana notiek. Ir laipni cilvēki, kas pieklājīgi atsaka. Un ir cilvēki, kuri, pat neuzklausījuši sakāmo līdz galam, pasūta tālu un dikti pat īsti durvis neatvēruši.Tieši šo pēdējo cilvēku dēļ īsti vairs negribas atgriezties pie anketēšanas darba.

Un pie tam - ja dzirdēju apgalvojumu, ka man netic, ka nepilsoņi ar mani nevēlas ielaisties sarunās, kur nu vēl piekrist anketēšanai. Bet diemžēl tā bija tajās reizēs, kad  kādā dzīvoklī uzdūros kādam nepilsonim. Man trāpījās tie agresīvākie nepilsoņi. Bet par laimi, tajā mikrorajoniņā, kurā staigāju, tādu nebija daudz. 

Līdz ar to es tiešām nezinu, vai vēlos atgriezties anketēšanas jomā. Un tādēļ steidzamības kārtā meklēju jaunu darbiņu. Kā jau iepriekšējā rakstā teicu - labāk kādus sīkus projektdarbiņus, nevis tādu, kurā jābūt no zvana līdz zvanam.

Meklēju jaunu darbu

Ar Latvijas Faktiem nu ir cauri, Aptauju Centrs arī ilgi klusē. 

Tagad jāsāk meklēt jauns darbs, Tik diemžēl tāds darbs, kurā man jāsēž no zvana līdz zvanam, man neder. Der tikai tādi īsi projekta darbiņi. 

Kāpēc ar Latvijas Faktiem ir cauri? Biju pielaidusi kļūdas pēdējā anketēšanā un tas viņiem neder. Priekšniece gan solīja aprunāties ar savu priekšniecību, lai dotu man vēl vienu iespēju. Bet nezinu, un īpaši neceru. Tāpēc meklēju jaunu darbu, dažāda veida sīkdarbiņus.

Bildes no Stokholmas

Ņemtas no vedeklas mobilā. Manas kaut kad sekos.

Neliels apskats

1. Vakar bija lielākais mana bloga apmeklējumu skaits visā tā pastāvēšanas vēsturē - 211. Tas ir pārsteigums, jo es nu neko daudz un neko dikti prātīgu nerakstu. Tiesa, reizēm parādās kādas vietas, lietas apraksts un bildes no kāda pasākuma. Bet pārsvarā ir tikai manas pārdomas un paņaudēšana par kaut ko.

2. Vēl viens pārsteigums - jau otro reizi nekur.lv lasītāko rakstu topa aukšgalā ir mans raksts. Šoreiz tas ir mans vakardienas apraksts par braucienu uz Stokholmu. Jūtos nedaudz pagodināta.

3. Vēl par Stoklholmu. Tur cilvēki ir laipni un smaidīgi, Pat izpalīdzīgi. Kad mēs trijatā stāvējām viena pilsētas parka nomalē un stulbi pētījām karti, lai saprastu kur atrodamies, lai saprastu, kā nonākt izvēlētā punktā, viena sieviete pati pienāca klāt un mums visu paskaidroja. Pat drusku vairāk , nekā tikai ceļa parādīšanu. Es, protams, no sarunas ne vella nesapratu, jo viss notika angļu valodā, tāpēc jutos īpaši stulbi, ka bez abiem jaunajiem cilvēkiem es viena vispār nekur nenokļūtu un no pilsētas neko neredzētu.

Uz vevumdienām jāmācās valoda, neko darīt. Dzīve piespiež.

4. Tikai tagad esmu artjēgusies no brauciena iespaida un tā, ka kuģa šūpošanās tevi viegli ieaijā miegā. Jo gulēt mēs tur visi gulējā ļoti labi.

Brauciens uz Stokholmu

20. septenbrī no Rīgas izbraucām uz Stokholmu, 21.septembrī vakarā devāmies atpakaļ un atgriezāmies 22.septembrī ap 11.00 no rīta. Tas mazam ievadam.
Braucēji bijām četri - es, mans dēls, viņa sieva un dēla pusbrālis.
Kajīte bija speciāli pasūtīta ar logu un līdz ar to pat neizejot no kajītes varējām skatīt Daugavas krastus izbraucot un krāšņās šēras tuvojoties Stokholmai. Tie, kas nebija slinki, varēja kāpt vai braukt ar liftu uz devītā stāva klāju un pīpējot vērot šo krāšņumu. Kajīte mums atradās 6.stāvā.
Šēras ir nelielas dažāda izmēra saliņas, uz kurām atrodas cilvēku apdzīvotas ēkas. Visas sarkanas ar baltu logu un durvju apmaļu krāsojumu. Dažas ir tik nelielas, ka liekas - kur tad tur atradusies vieta ēkai. Bet skaisti un pirmatnīgi.
Pirmo vakaru un nakti nedaudz pabojāja jauniešu sadzīviskā ņemtne un piedzīvojumu meklējumi. Man kā kundzītei gados bija visai pagrūti to klausīties. Bet neaprakstīšu to visu. Gan jau viņi paši savos blogos sarakstīs, ja uzskatīs par vajadzīgu.
Kaut arī Zviedrija nav ieviesusi eiro naudu un tur joprojām cirkulē kronas, par pirkumiem varēja norēķināties arī ar eiro. Kronās tur viss ir dārgāks, nekā eiro. Uz kuģa varēja iegādāties cigaretes un maksāt pēc izvēles - vai nu 3 eiro par paciņu vai 26 kronas par to pašu paciņu. Tā arī valūtas maiņas punktā savus eirikus nesamainījām.

Kārtējās ceļa jūtis

Šodien vakarā izbraucam ar Tallink prāmi uz Stokholmu. Sajūtas tādas dīvainas un satraukums kā pirmziemniekam pirmo reizi uz skolu ejot. Mani gan mierina, ka viss būšot ok un normāli nonāksim galā. Bet atmiņā iesēdies tas prāmis, kas vairākus gadus atpakaļ nogrima un no kura izglābās tikai daži.

Prāmji jau katru dienu negrimst un lidmašinas ari katru dienu negāžas. Kaut gan par nokritušām lidmašīnām nācies pēdējos gados dzirdēt visai daudz. Vismaz viena gadā. Dažādu iemeslu dēl.

Bailes arī no pašas pilsētas. Nezinu, kas manī iesēdies. Jaunībā līdz bērna piedzimšanai izdevās gan palidot, gan ar kugi pabraukāties un viss bija ok. 

Laikam kļūstu vecāka un bailīgaka.