Par Rīgu, politiku un citām lietām domājot

Tagad visās iespējamās un neiespējamās vietās ir politisko partiju reklāmas plakāti ar aģitāciju nu jau tuvajām Saeimas vēlēšanām. Es vēl neesmu izlēmusi, par kuru partiju balsot, droši vien to izlemšu pēdējā brīdī pirms vēlēšanu biļetena iemešanas urnā. Jo uz vēlēšanām es iešu izpildot savu pilsoņa pienākumu, lai man neviens nevarētu pārmest, ka nepildu savu pienākumu pret valsti, kurā dzīvoju un taisos nodzīvot visu atlikušo mūžu.

Tomēr dažas pārdomas manī raisa pašreizējā situācija.

Lembergam un Ušakovam tuvākajā laikā nav ko darīt Saeimā un lemt lielo politiku. Viņi ļoti labi iederas savās vietas kā pilsētu galvas. Viņiem abiem, pilsētas labiekārtojot, var daudz ko pārmest. It sevišķi Lembergam, kurš par "kādām kreisajām lietām" jau gadiem tiesājas. Un tomēr. Abas pilsētas viņu vadībā ieguvušas un iegūst baudāmu skatu. Būt par pilsētas tēviem ir viņu īstā vieta un nodarbe. Lai nesanāk kā Rubikam. Rubiks bija savā vietā kā pilsētas galva (tas vēl padomju laikos), Ber kā ielīda Lielajā politikā, tā šluss vien sanāca, pat cietumā sanāca pasēdēt.

Lembergs pilsētas galvas sēdeklī sēž jau no padomju laikiem, daudz ko spējis izdarīt un turpina darīt Ventspils labā. Ušakovs tikai mazu mirkli salīdzinot ar Lembergu ir pilsētas galva. Tomēr ir uzcelts Dienvidu tilts, triju sezonu laikā sakārtotas Brīvības un Krišjāņa Barona ielas un daudz kas cits pilsētā noticis un notiek.

Tomēr Ušakovam vēl jātiek galā ar mazajām ieliņām, guļamvagoniem un pārējo infrastruktūru Rīgā, kas tomēr nav mazpilsēta un prasa lielus ieguldījumus. Arī grausti visā Rīgas teritorija ir šai skaitā. Tos ir jālikvidē pamazām un plānveidīgi.

Var taču Rīgas dome kaut kā nebūt sadarboties ar Rīgas namsaimniekiem, izdomāt kaut kādus bonusus, ja viņi piedalās pilsētvides sakārtošanā.

Tās ir tikai maza daļa no tā, kas man pa galvu maisās. Bet tās ir manas domas un pārdomas. Ja kādam ir ko piebilst vai iebilst šajā jumā, lūdzu motivētu repliku.

Par gaidāmajām vēlēšanām

Feisbukā "panesusies" diskusija par gaidāmajām vēlēšanām oktobrī. Tur ir arī viens mans komentārs.

Principā es šī teksta autoram nepiekrītu, jo ja latviskā auditorija neies vēlēt, tad krievvalodīgā auditorija nu noteikti aizies un atkal Saeimā būs tie, kurus nevēlamies. Protams, vēlēšanas ir brīvprātīgs pasākums, bet vai mūsu mazajā banānu republikā pamatnācijai nevajadzētu būt aktīvākai pildot savu pilsoņa pienākumu? Bet vai nevajadzētu atjaunot veco, nodrāzto saukli "Latvijai latvisku vidi un pārvaldi"? Neesmu pārliecināta par to, ka, latviešiem nebalsojot, valdība kļūtu nevis prolatviskāka, bet gan prokrieviskāka.

Tāds kopumā man izveidojies viedoklis.

Vēl par darbu un darbošanos

Ja kāds man mēģinās iestāstīt, ka Latvijā nevar atrast darbu, tam metīšu pasmagu ķieģeli. Un zinu, ka par šo tēmu nedaudz atkārtojos.

SS'ā ir pilns ar darba piedāvājumiem, uz daudzu veikalu durvīm ir piekabināti sludinājumi, ka meklē darbiniekus. Pat tādai iestādei kā VDEĀK's trūkst darbinieku. Kā es to zinu? Laicīgi iesniedzu dokumentus uz grupas pagarinājumu, bet dokumenti vēl nav izskatīti darbinieku trūkuma dēļ. Tas velkas no augusta vidus, bet tagad jau septembris iet uz beigām. Man invaliditātes apliecības termiņš beidzies septembra vidū un tagad atkal esmu spiesta Rīgas robežās braukāt bez biļetes. 

Kamēr neesmu beigusi savas vizītes uz poliklīniku (parasto), lai atrastu iekaisuma iemeslu un tā likvidācijas iespējas, jaunu darbu nemeklēšu - vispirms jātiek skaidrībā ar veselību, tad var domāt par darbu. Un es zinu, ka atradīšu savām spējām piemērotu darbu. Un kaut par minimālo, tā tagad ir pāri par 4 simti, man pieticīgi pietiks.

Gribu vēl pieminēt sētniekus, pastniekus, intervētājus un veikalu darbiniekus. Tur nemaksā daudz, bet darbs ir smags. It sevišķi sētniekiem rudens/ziemas sezonā, kad ir lapkritis un reizēm uzsnieg kaut kas sniegam līdzīgs. Tad ir jāstrādā pat oficiālajā brīvdiena un ģimene jāsauc palīgā ar to visu tikt galā. Un kur vēl neapzinīgie pilsoņi, kas savus atkritumus iemet nevis uz ielām izvietotajās atkritumu tvertnēs, bet nomētā, kur pagadās.

Veikalu darbiniekiem, it īpaši kasierēm, bieži jāuzklausa klientu sliktais garastāvoklis un neapmierinātība ar to, ka kāda prece dotajā brīdī veikalā ir izpirkta. It kā kasieres būtu vainīgas, ka pircēji izpērk preci un tās piegāde veikalam nerodas uz burvja mājiena, bet ir zināms process.

Un pamēģiniet pastaipīt pastnieka somu Ziemassvētku un Jaungada laikā. Rēķinoties ar to, ka nu jau sen katrai mājai ir durvju kods vai atslēga, kad kaut nelielos mīnusos jāvelk cimdi nost, lai tiktu pie pastkastītēm un nogādātu pastu adresātam.

Vispār tā varētu uzskaitīt daudz un dikti šo profesiju mīnusus un cilvēku negatīvo attieksmi pret šīm profesijām. Pati esmu pamēģinājusi un zinu. Tas, ka ar savu figūru un veselības stāvokli tās nevelku, neko nenozīmē. Es varu atrast darbu, kuru pavelku.

Vēlreiz par mis Mārplu

Par šo seriālu rakstīju jau kādu gadu iepriekš un joprojām neesmu tajā vīlusies.

Džoana Hiksone mis Mārplas lomā ir tieši tāda, kādu to biju iedomājusies lasot Agates Kristi grāmatas.

Protams, torentos novilktais ir tikai maza daļa no visas sērijas par šo jauko veco dāmu ar kolosālām novērošanas un spriešanas spējām. Papildus sērijas vēl var atrast jūtūbē, ja kārtīgi pameklē.

Man ir maz ko piebilst pie iepriekš teiktā, tomēr filmas - seriāla kvalitātei liels bonuss pienākas arī tiem aizkadra darbiniekiem, kas prata uzburt laika atmosfēru tērpos, dekorācijās un citos sīkumos. 

Tiem, kas ir detektīvžanra mīļotāji, šis seriāls neradīs vilšanos, bet tikai patiesu baudu to skatoties.

Rudens

Rudens, arī kalendārais, ir klāt ar visu vēsumu un nebeidzamajiem lietiem. Jāvelk laukā zābaki. Ne gumijnieki, bet parastie. Gumijnieku man nav kā šķira. Varbūt kādreiz nopirkšu. Laikam uz mēteli arī jāpāriet, jo tam vismaz ir kapuce, kas nav rudens jakai. Un tāds - lietus pārpilns būs viss laika no septembra beigām līdz novembrim.

Vajadzētu jau būt pieradušai un rūdītai uz Baltijas klimatu, bet mani šis laiks vienmēr tracina un kaitina. Nu nepatīk man lietus periods un tumšie vakari līdz pirmajam sniegam, kuram, vēlams, vajadzētu noturēties vismaz līdz marta sākumam. Bet diemžēl pēdējos 33 gadus tādas ziemas pie mums nav manītas. Pēdējo riktīgo ziemu atceros pagājušā gadsimtā - 1986./1987. - kad sniegs uzkrita novembra sākumā un noturējās līdz martam. Ar visiem -30 aiz loga.

Manam puikam skolas gados izpalika tāda sporta disciplīna kā slēpošana sporta stundās otrā semestra pirmajā daļā. Liela daļa jaunuļu, kas tagad beidz skolu, laikam vispār nezina, kas ir slēpošana un šīs nodarbes priekšmeti nav sastopami mājās. Protams, ir Žagarkalns un citas tamlīdzīgas vietas ar mākslīgo sniegu un ļoti turīgajiem Alpi. Bet ikdienas slēpošana tepat, Biķernieku mežā vai kādā no citiem pierīgas mežiem ir izzudusi kā veca pastala.

Sniegs mums parādās vai nu janvārī uz pāris nedēļām vai februārī uz tik pat īsu laiku ar nelieliem mīnusiem. 

Baltijā klimats pēdējo drusku vairāk par 30 gadiem laikā ir krietni pamainījies.

Tas tomēr nemaina to, ka man nepatīk rudens - ziemas periods jau kopš agras jaunības. Rudenī, ziemā gribas ieritināties zem segas un justies mazai un pelēkai. Lielākā aktivitāte uz visiem darbiem un nedarbiem man ir pavasarī, vasarā un varbūt vēl agrā rudenī. Pēc ir šluss un sevis piespiešana izlīst no mājas.

Varat man piesieties pie stila kļūdām, bet tas nu ir mans stils.

Paldies tiem, kas mani lasa un neaizmirst un reizēm ieķeksē pie reklāmām.

Un šī atkal ir Freija

Hjū Loftings. Doktora Dūlitla peldošā sala

Jau kuru reizi pārlasu šo grāmatu no grāmatu sērijas par doktoru Dūlitlu. Pirmo reizi es to lasīju 10 gadu vecumā. Principā tā arī domāta 10 - 12 gadus veciem bērniem.

Daudzi tagad teiks, ka esmu iekritusi bērnībā. Bet tā gluži nav. Reižu reizēm tomēr der pārlasīt bērniem domātas grāmatas un paskatīties uz tām jau pieauguša cilvēka acīm.

Grāmata joprojām patīk un aizrauj ar savu dažubrīd izteikto naivumu. Tomēr šis naivums netraucē uztvert grāmatā esošo siltumu un mīlestību pret dzīvniekiem un visu dzīvo pasauli kā arī noliedzošo attieksmi pret karu. Pēdējais grāmatā gan izskan ļoti minimāli, toties efektīvi.

Daudz neizplūdīšu par šo grāmatu, daudzi laikam bērnībā to ir lasījuši un daudzmaz atceras tās saturu. Tomēr iesaku pārlasīt to vēlreiz. Kaut bērniem priekšā vakara pasaciņas veidā.