Gabaliņš saulaina pavasara Ķīšezera maliņā

Joprojām par to pašu. Un jā, šis ir uzbrauciens

Zinu, ka noteikti par šo tēmu esmu izpaudusies un diezgan pikti. Bet joprojām mani kaitina tēmā esošie agresīvie izteikumi publiskā telpā. Pēdējā laikā ļoti bieži atkal top sastapti vietnē Facebook noteikti. Tad nu ņemos atkal.

Raksts ir veltījums tiem, kuri izdomājuši saukli "Mēs par tradicionālu ģimeni".

Un uzreiz - man patīk ģimenes, kurās ir mamma, tētis un bērniņi četri, kas vecākus mīl. Bet tas nebūt nenozīmē, ka man ir kaut kāda slimīgi negatīva attieksme pret citādajiem.

Cīnītāji par tradicionālo ģimeni! LGBT nav jūsu mērķauditorija! Lieciet mierā šos cilvēkus, viņi čupojas savā nodabā, savā burbulī, nevienam netraucē. Labāk nodarbojieties ar visādām antisociālām ģimenēm, kuras rada problēmas sev, saviem bērniem, apkārtējiem cilvēkiem.

Pirmkārt jau, šie it kā cīnītāji rada iespaidu, ka viņiem pašiem ar to intīmo dzīvi kaut kas nav kārtībā, ja tik nu ļoti interesējas par to, ko citi dara tik privātā telpā, kā guļamistaba. Nu, izteikti slimīga interese lūrēt pa atslēgas caurumu, lai paskaitītu ko kurš ar kuru cik reizes tur dara. Otrkārt - šis slimīgums varbūt radies tāpēc, ka saņēmuši atteikumu no kādas LGBT personas un tāpēc tik agresīvi viņiem uzbrūk aizvainotā it kā pašlepnumā?

Tas tā, par margrietiņām.

Un vēlreiz nāves sakarībā

Jap, šomēnes tāds pļāpāšanas uzplūds pieklauvējis. Pēc ziemas perioda pieklusuma. Laikam ka sakrājies un kopā ar pavasari atplaukst.

Nu, par šo tēmu esmu izplūdusies vairākkārt, daudzos dažādos tekstos citu starpā. 2021.gadā pat atsevišķu rakstiņu par šo uzrakstīju. Tajā paustais manos uzskatos pa šo, aizritējušo laiku nav mainījies. Ir tik vēlme nedaudz papildināt toreiz teikto.

Un, laikam atkārtoti, uzsveru. Nāve kaut kādā laika nogriežņa beigās cilvēkam ir tik pat neizbēgama, kā vakarblāzma dienas beigās, gadalaiku maiņa, lietus sākuma un beigas. Un tamlīdzīgi. Neizbēgams cikls. Tāpēc nesaprotu cilvēku bailes no nāves. Vai tad diena baidās beigties? Lietus, nobijies no beigām, līst 267 stundas un vairāk pēc kārtas?

Tā pat nesaprotu tos ne īpaši gudros, kuri "Es tūlīt nomiršu no dusmām un pēc tam paskatīšos, kā tiksi galā!". It kā nomirt būtu tāpat, kā noslēpties skapī un pēc laiciņa no tā iznākt ar "Ahā! Un ko es teicu?". Nāve ir "Out" pašam. Punkts. Palicēji pasēros, paskums un pēc pārkārtosies dzīvei bez tevis. Dzīve turpināsies. Pašam vien tā nāve apstādina dzīvošanas ritu. Un izdarīt nepaspēto.

Drīzāk, jādzīvo pēc principa "Man jāpaspēj lietas sakārtot līdz tam punktam". Kaut kā tā. Nāve pienāks nemanot, kad pati uzskatīs par vajadzīgu atnākt. Tā ka jādomā par to, ko un kā paspēsi līdz tam atnākšanas mirklim sadarīt.

Nu, kaut kā tā mazliet.

Ņerkstīgā šodienas Andra

Tik tā, papildinājums manam šodienas pastāstam par pastaigu Vecdaugavas pļavā. Ilustrējums manam ņerkstīguma mirklīgajam uzplūdam.

Vecdaugavas pļava

Patiesībā pilnā vārdā tā vieta saucas Vecdaugavas dabas liegums. Tajā vietā, precīzāk, vienā tās vietas stūrī bijām pērnā gada septembrī, kad devāmies piefiksēt vietu, kurā reiz atradies Daugavgrīvas klosteris. Šoreiz plāns bija no tām mājām uz otru pusi aiziet pa to pļavu.

Un tad nu man bija "Hops? Es parakstos?!" sajūta. Pie ceļa, kurš veda iekšā tur, kārtējais brīdinājums, ka tā pļava līdz 1.jūnijam kājāmgājējiem - pastaigu mīlētājiem slēgta. Putnu ligzdošanas vieta. Toms tajā bildē noskatīja, kā tur pa malu riņķī teorētiski varot apiet (vieta zināmā mērā uz pussalas atrodas, tai gandrīz apkārt Vecdaugava). Tad nu gājām pa īsteno ceļu lai nokļūtu līdz vietai, pa kuru pa perimetru varētu paieties.

Zirgu aploks ar visiem zirgiem vietā. Iespaids - tie kustoņi laikam cauru gadu laukā ir dzīvojušies. 

Laimes zeme?

Jau kādu laiciņu pārcilāju prātā to, ko tagad rakstīšu. Īsti nepētīju, cik un kā esmu ko rakstījusi iepriekš, agrākos gados. Zinu vienīgi, ka reliģiskās tēmas noteikti esmu cilājusi nedaudz citos aspektos, kā še izpaudīšos. Tēmā par utopiskām idejām. 

Par noteikti utopisku ideju uzskatu komunisma ideju. Nē, nesaku, ka atbalstu to, ar ko reiz piesedzās komunisti mūsu valstiņā un pašā tagadējās Krievijas teritorijā. Es drusku citā rakursā. Proti, pašas Marksa, Ļeņina - ideoloģijas "ciltstēvu" domas - ir kā no vienas puses nav sliktas. Strādnieku šķiras diezgan liela līdzdalība valsts norisēs un tamlīdzīgās būšanās, līdzekļu sadalījums līdzvērtīgi padarītajam darbam, cita veida līdztiesība. Visādu līdzekļu un kā tamlīdzīga kopīga pārvaldīšana, īpašuma kā tāda kopīgums un tā tālāk. Bez tā, ka ar dzimšanu noteiktā "kasta" ir vadoša valsts iekārtā. Nu, kas šajā "operā". Uzskaitīt varētu daudz, visas tās idejas savā ziņā nav sliktas, it kā atbalsta cilvēku vienlīdzību neatkarīgi no tā, kādu sociālo nišu katrs indivīds ieņem. Un visi ieņēmumi no kaut kādas darbības sadalās līdzīgi. Tiktāl viss skaisti un rožaini.

Vēsturiskas un vienkārši interesantas lietas caur linkiem

Vispārīgi, par daudz ko un interesanti

1. Kosmosa noslēpumi slēpjas dzelmē.
2. Dambis Eiropas aizsardzībai. Runa tekstā - par klimata izmaiņām un šo izmaņu iespējamajām sekām. Un raksta autors nevienā acī nevaimanā par dabiskajiem mūsu planētas procesiem, kuri atkarīgi no pašas planētas, nevis mums.
3. Divi gadi ledus un neprāta. Par polārpētniekiem, kuriem apstākļi sanāca tā, ka Arktikā nodzīvoja tos divus gadus. Klips krievu valoda.
4. Pirmatnējās tautas. Kā viņas dzīvo mūsdienās. Klips krievu valodā.
5. Kā Kortess iekaroja Meksiku. Klips krievu valodā.
6. Kā viņi TO ēda? Ķīniešu virtuve. Klips krievu valodā.
7. Kā dzīvo mūsdienu pirmatnējie cilvēki Tanzānijā. Klips krievu valodā.
8. Laulības 2 gadu vecumā vai 20 gados iestāties klosterī. Klips krievu valodā.