Zinu, ka noteikti par šo tēmu esmu izpaudusies un diezgan pikti. Bet joprojām mani kaitina tēmā esošie agresīvie izteikumi publiskā telpā. Pēdējā laikā ļoti bieži atkal top sastapti vietnē Facebook noteikti. Tad nu ņemos atkal.
Raksts ir veltījums tiem, kuri izdomājuši saukli "Mēs par tradicionālu ģimeni".
Un uzreiz - man patīk ģimenes, kurās ir mamma, tētis un bērniņi četri, kas vecākus mīl. Bet tas nebūt nenozīmē, ka man ir kaut kāda slimīgi negatīva attieksme pret citādajiem.
Cīnītāji par tradicionālo ģimeni! LGBT nav jūsu mērķauditorija! Lieciet mierā šos cilvēkus, viņi čupojas savā nodabā, savā burbulī, nevienam netraucē. Labāk nodarbojieties ar visādām antisociālām ģimenēm, kuras rada problēmas sev, saviem bērniem, apkārtējiem cilvēkiem.
Pirmkārt jau, šie it kā cīnītāji rada iespaidu, ka viņiem pašiem ar to intīmo dzīvi kaut kas nav kārtībā, ja tik nu ļoti interesējas par to, ko citi dara tik privātā telpā, kā guļamistaba. Nu, izteikti slimīga interese lūrēt pa atslēgas caurumu, lai paskaitītu ko kurš ar kuru cik reizes tur dara. Otrkārt - šis slimīgums varbūt radies tāpēc, ka saņēmuši atteikumu no kādas LGBT personas un tāpēc tik agresīvi viņiem uzbrūk aizvainotā it kā pašlepnumā?
Tas tā, par margrietiņām.
Esmu sastapusi informāciju par to, ka laulībā esošās sievietes vairāk bērnus dzemdē, nekā neprecētās sievietes. Šo apgalvojumu neņemos apstrīdēt, man ir par nepieiekošu informācijas. Toties zinu daudzus pārus, kuri nav apprecējušies, bet viņiem ir pulciņš bērnu, par kuriem līdzvērtīgi rūpējas abi vecāki.
Vispār, kāda tur nozīme, kad pāris apprecoties juridiski noformē savas attiecības - pirms pirmā bērna piedzimšanas, vai pasaulē ienākot septiņdesmit piektajam. Galvenais, lai būtu kopdzīve, kopatbildība par bērniem un viss pārējais laimīgai dzīvei.
Un ja tā strikti, lai tas bērniņš piedzimtu, pietiek ar topošās mātes lēmumu. Neatkarīgi no tā, vai viņa ir "noprecēta" vai nē. Galu galā bērna radīšanai nu nekādi nav vajadzīgs tas papirkins, kurš apliecina laulības esamību. Tur vajag, lai būtu bērnu radīšanas darbība pirmām kārtām.
Tad nu izteikts veltījums agresīvajiem tradicionāļiem.
Vispirms - pie tā, ka ar demogrāfiju kaut kas aizgājis nepareizi, nu nekādā mērā nav vainīgi netradicionāļi. Pirmkārt jau tāpēc, ka viņi uz vispārīgā fona ir mazākumā. Otrkārt - kaut sev atbildies uz jautājumu: cik jūsu radu, draugu, paziņu lokā ir ģimenes ar trim, četriem, pieciem, vairāk bērniem? Un ģimenes, kuras pasaulē laidušas bērnus krietni zem 30 gadiem? (Un ja nu kas, lai arī cik mums nepatīk Šlesers, bet viņam ir pieci bērni un viņš neuzbrūk netradicionāļiem. Viņam pietiek saprāta ar citām, sakarīgākām muļķībām nodarboties.)
Netradicionāļi nevar radīt bērnus? Visai švaks arguments. Daudzas tradicionālās ģimenes objektīvu iemeslu dēļ ir bez bērniem. Jo, kaut vai, ir problēmas ar kaut viena no vecākiem reproduktīvo sistēmu. Un šī problēma jau pastāvēja padomju laikos. Zinu, ko saku. Es reiz, tālajos padomju laikos, gulēju piecstāvu sieviešu slimnīcā, kuras pacientēm bija visādas veselības problēmas. Pie kam viena nodaļa bija atvēlēta topošajām māmiņām, kuras tur atradās uz saglabāšanu. Protams, šī specializētā slimnīca vairs nepastāv, citās slimnīcās ir specializētās sieviešu nodaļas. Bet tas ātrumu nemazina.
Ja nu kas, es savos 26 gados, kad palaidu pasaulē savu pirmo un vienīgo bērnu, piederēju grupai, kuru sauc par vēldzemdētājām. Tagad ir tendence pirmos bērnus pasaulē laist pēc 30 gadu vecuma. Ir, ko padomāt.
Tālāk. Mīļie tradicionāļi! Tradicionālas ir arī tās ģimenes, kurās mamma aizdzērusies līdz kliņķim un nemaņai, bet tētis skraida pa parku un mazas meitenītes izvaro. Tradicionālas ir tās ģimenes, kurās kaut viens no vecākiem nelaiž garām gandrīz nevienu pretējā dzimuma būtni. Kādam no laulātajiem uzauguši ragi ka biezs. Tradicionālas ir tās ģimenes, kurām atbildīgās institūcijas ar oficiālu lēmumu atņem tos bērnus, ievieto tos nerātņus augt bērnunamos. Gribat teikt, ka Latvijā tādu iestāžu nav? Gribat teikt, ka visi bērniņi dzīvo ģimenēs kopā ar mammu un tēti? Nē, nesaku, ka nav negadījumu, kuru rezultātā tas mazais čāpulis paliek bez vecākiem un ievietots dzīvot un augt bērnunamā, jo pie viena nav arī kādu citu radinieku, kuri par viņu parūpētos. Bet šādi gadījumi, atkal, laikam ka ir mazākumā uz vispārējā fona.
Kopumā, tajās tradicionālajās ģimenēs, kuras tik ļoti uzsver tie agresīvie tradicionāļi, ir pārāk daudz visādu problēmu, kas risināmas. Vispirms jātiek galā ar šīm problēmām, nevis jāskraida pakaļ netradicionāļiem tos visādi gānot. Ne jau netradicionālais mazākums ir vainīgs pie tā, ka tradicionāļiem nav bērnu; nav vainīgs pie tā, ka daudzi tā sauktie tradicionāļi nodzeras, slikti rūpējas par saviem bērniem; nav vainīgs pie visādām demogrāfijas problēmām.
Ir radies neglābjams iespaids, ka tie agresīvie tradicionāļi gatavi pie visa un visā vainot visu ko, tik ne savu pašu neizdarību vai ko nu tur vēl.
Manuprāt, tradicionālās ģimenes (it kā) jautājumus un visu ar to saistīto tā pamatīgi jārisina, jāatrisina tradicionāļu ietvaros. Aktīvāk jārosās virzienā, kurš krietni samazinātu deklasēto pilsoņu skaitu, palielinātu visādus bonusus ģimenēm ar bērniem (pie kam sākot jau no pirmā bērna piedzimšanas), runātu ar vecākiem un bērniem par visādām labām lietam tādējādi kaut morāli viņiem palīdzētu saprast tās vērtības visādas.
Un nav ko šausmināties par LGBT. Viņi ir, nu ir. Un kas no tā? Pie viena - jel kādā darba vietā darot darbu jūs kolēģi vērtējat pēc tā, ko viņš privāti mājās guļamistabā dara, vai arī pēc tā, kāds viņš ir darba kolektīvā darbu darot?
Vispār, tradicionāļi! Beidziet te ārdīties un klupt virsū citādajiem! Viņi nav tā problēma, kuru radījuši tieši tradicionāļi! Nu, tiekat galā ar tām problēmām, kaut drusciņ, kuras radījuši tradicionāļi. Un publiskajā telpā labāk lielaties ar to, kas sasniegts tradicionālo ģimeņu atbalstīšanai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru