Jap, šomēnes tāds pļāpāšanas uzplūds pieklauvējis. Pēc ziemas perioda pieklusuma. Laikam ka sakrājies un kopā ar pavasari atplaukst.
Nu, par šo tēmu esmu izplūdusies vairākkārt, daudzos dažādos tekstos citu starpā. 2021.gadā pat atsevišķu rakstiņu par šo uzrakstīju. Tajā paustais manos uzskatos pa šo, aizritējušo laiku nav mainījies. Ir tik vēlme nedaudz papildināt toreiz teikto.
Un, laikam atkārtoti, uzsveru. Nāve kaut kādā laika nogriežņa beigās cilvēkam ir tik pat neizbēgama, kā vakarblāzma dienas beigās, gadalaiku maiņa, lietus sākuma un beigas. Un tamlīdzīgi. Neizbēgams cikls. Tāpēc nesaprotu cilvēku bailes no nāves. Vai tad diena baidās beigties? Lietus, nobijies no beigām, līst 267 stundas un vairāk pēc kārtas?
Tā pat nesaprotu tos ne īpaši gudros, kuri "Es tūlīt nomiršu no dusmām un pēc tam paskatīšos, kā tiksi galā!". It kā nomirt būtu tāpat, kā noslēpties skapī un pēc laiciņa no tā iznākt ar "Ahā! Un ko es teicu?". Nāve ir "Out" pašam. Punkts. Palicēji pasēros, paskums un pēc pārkārtosies dzīvei bez tevis. Dzīve turpināsies. Pašam vien tā nāve apstādina dzīvošanas ritu. Un izdarīt nepaspēto.
Drīzāk, jādzīvo pēc principa "Man jāpaspēj lietas sakārtot līdz tam punktam". Kaut kā tā. Nāve pienāks nemanot, kad pati uzskatīs par vajadzīgu atnākt. Tā ka jādomā par to, ko un kā paspēsi līdz tam atnākšanas mirklim sadarīt.
Nu, kaut kā tā mazliet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru