Patiesībā pilnā vārdā tā vieta saucas Vecdaugavas dabas liegums. Tajā vietā, precīzāk, vienā tās vietas stūrī bijām pērnā gada septembrī, kad devāmies piefiksēt vietu, kurā reiz atradies Daugavgrīvas klosteris. Šoreiz plāns bija no tām mājām uz otru pusi aiziet pa to pļavu.
Un tad nu man bija "Hops? Es parakstos?!" sajūta. Pie ceļa, kurš veda iekšā tur, kārtējais brīdinājums, ka tā pļava līdz 1.jūnijam kājāmgājējiem - pastaigu mīlētājiem slēgta. Putnu ligzdošanas vieta. Toms tajā bildē noskatīja, kā tur pa malu riņķī teorētiski varot apiet (vieta zināmā mērā uz pussalas atrodas, tai gandrīz apkārt Vecdaugava). Tad nu gājām pa īsteno ceļu lai nokļūtu līdz vietai, pa kuru pa perimetru varētu paieties.
Zirgu aploks ar visiem zirgiem vietā. Iespaids - tie kustoņi laikam cauru gadu laukā ir dzīvojušies.
Pēc sanāca mans "Ups!". Aploka žogs meldros ieiet. Toms Atrada ko līdzīgu taciņai iebradātu meldros. Es neparakstījos, man kašķis pat iesākās. Nu neparakstījos es tajos meldros neērti līst. Iespītējos, paliku mirkli uz ceļa. Kamēr pamanīju, ka tam žogam dzeloņdrātis tik divās kārtās vilktas un ar tik lielu atstarpi, ka pieliecoties zem vienas un pārkāpjot otrai, tieku iekšā aplokā bez īpašām problēmām. Tomēr mans ņerksts turpinājās gandrīz visu laiku līdz it kā pussalas galam. Jo gājām pa vietām, kuras žļurkstēja - zeme mitra, vietām pat peļķes vīdējās. (Nu, jā - nebiju parakstījusies uz džūksti) Labi, ka Toms neņēma galvā to manu ņerkstu, zina, ka jēga maza pretī kašķoties, bet es ātri norimšos. Un tiešām - nebijām īsti līdz galam tikuši, kad sāku rimties. Pie viena atpakaļceļam Toms noorientējās iet tā, lai būtu mazāk mitruma zem kājām.
Toties atpakaļceļā zirgus drusku iebarojām. Ar āboliem un banāniem. Pie kam viena smuka balta ķēve uzvedās kā paģērošs muitnieks. Toms cienāja ar āboliem un banānu vienu zirgu, šī nāk pie manis ar nopietnu nolūku no manis ko sadabūt. Purnā rakstīts bija. Tad nu atdevu viņai pāris banānus, kas man somā aizķērušies bija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru