Tomēr ir vēlme atgriezties pie jau reiz cilātām tēmām - viediem sapņiem un liekuma sajūtas

Par Viedajiem sapņiem, tiesa, nedaudz citā rakursā, rakstīju vēl pērnziem; 2021.gada 28.februārī. Gatavojot šim materiālam atradu daudz drukas kļūdu. Salaboju. Ja nu kas.

Par dzīvi ilūzijas pasaulē rakstīju vēl nesen iekopējot še tekstu no feisbuka. Šī gada 14.maijā. Drukas kļūdu nebija.

Vispirms par viedajiem sapņiem (krieviski - вещуе сны, īsti nezinu kā pareizi būtu iztulkot latviski). Dīvaini teikt, bet tādus redzu diezgan bieži. Un attiecināmus uz kādiem tālākiem notikumiem pašas dzīvē. Ko tādu attiecībā u saviem tuvākajiem neesmu piefiksējusi. 

Divus piemērus varu dot.

Viens gadījums bija skolas gados, pionieru laikos. Vakarā, gulētejot, atcerējos, ka skolā kāds svinīgs pasākums un kaklauts jāizgludina. Tomēr aizgāju gulēt ar domu - ko tur censties, tāpat no rīta atsūtīs mājās gludināt. Un tā arī bija. Toreiz tik sevī pasmaidīju - sak' es jau tā domāju.

Otrs piemērs smagāks un vēl tagad "grūti gremojas". 

Bija relatīvi nesen palikuši 19 gadi (kāds mēnesis, pusotra pēc dzimšanas dienas). Sapnī redzēju, ka ilgu laiku neesmu mājās bijusi (slimojusi vai kāds cits iemesls bija - neatceros). Pēc šī ilgākā laika ierados uz tēva bērēm, sēdēju un skumu, ka šo ilgo laiku neesmu bijusi kopā ar viņu.

Pamodos ar dīvainu, smagu sajūtu; garāku laiku domas par šo sapni mieru nelika. Tomēr laiks darīja savu, "saskrēja" citas lietas pārdzīvojamas, darāmas. Par sapni piemirsu.

Toties sevi viņš atgādināja dīvainā veidā septiņus gadus vēlāk, kad man jau bija 26 gadi palikuši un biju bērna gaidībās. Un biju pirms tam piecus mēnešus slimnīcā nogulējusi uz saglabāšanu. Tai laikā tēvs jau bija smagi slims - vēzis pēdējā stadijā. Zārkam klāt, protams, mani nelaida, sameklēja krēslu apsēsties.... Bērnu gaidošā nedrīkstot redzēt aizgājēja seju....

Tad tas sapnis izlauzās no zemapziņas krājumiem un tagad ik pa brīdim mieru neliek. Notika ne gluži kā redzētajā sapnī, ber princips bija saglabājies.

Par dzīvi ilūzijas pasaulē.

Te varētu izplūst daudz un dikti. Mēs zinām to, kāpēc mums daži cilvēki ir ļoti vajadzīgi. Vispirms jau mīļi, tuvāki par tuvākiem, sava veida radniecība. Bet cik ļoti mēs esam vajadzīgi citiem? Vai neradām sev ilūziju par ro, ka kādam/kādai esam vajadzīgi tāpat vien - no sirds un bez zemtekstiem? Vai neradām ap sevi iluzoru pasauliti, kurā grozās cilvēki, kuriem mēs it kā esam vajadzīgi, bet vienā mirklī tas pasaulīti kopā saturošais baloniņš plīst un cilvēkiem, kuriem it kā esam bijuši vajadzīgi, izrādās tādi, kuriem par mums ir pilnīgi vienalga, esam bijis tikai ilgstošas izmantošanas objekts.

Laikam tagad beigšu rakstīt. vielu pārdomām esmu uzrakstījusi. Ja man kas vēl ienāks prātā ko rakstīt, laikam veidošu atsevišķu pavedienu.

Radniecība

Drusku aizdomājos. Par vecumveco teicienu, ka esam cits citam brālis/māsa neatkarīgi no tā, vai tiešām esam šie tuvie radinieki.

Bet ja parakājas vēsturē pētot dzimtas ciltskoku? 

Katrs jau pētot ciltskoku sastapsies ar faktu, ka katram mūsu taisnās līnijas priekštecim ir brāļi vai māsas, kuri arī veidoja savas ģimenes, kuras sastāvēja no vīrieša, sievietes, viņu bērniem. Tas, ka šīs atzaru ģimenes nebija katra individuālie priekšteči, neizslēdz attālu radniecību dažādās radniecības pakāpes. Ja mēs "parakātos" pieejamos vēstures dokumentos, gan jau atrastos visādi sāņu zari, kuri kādos vēstures pagriezienos pārklājas, krustojas. Veidojot kopēju radniecību. Vienalga, kurp katru no atzariem dzīve aizvedusi.

Līdz ar to par patiesu varētu uzskatīt apgalvojumu, ka visi vienā valstiskā "pīļu dīķī" dzīvojošie ir saistīti radnieciski. Kaut arī katrā dzimtā ir ienācis kāds sveštautietis, konkrētajam dzīves areālam īsti nepiederošs. Un tai pat laikā arī šis sveštautietis pienes radniecības  kokam savu artavu - savu radniecības ķēdi no viņa dzimtās vides.

Papildus tam - ja apprecas divi tiešām samērā tuvām radniecības saitēm nevienoti cilvēki, viņi kļūst ne tikai vīrs un sieva, bet arī radinieki brīdī, kad viņi kļūst par vecākiem bērnam. Saites kļūst stiprākas. Tas, ka precēti cilvēki, kuriem ir bērni, pārtrauc laulību izšķiroties nekādi nenozīmē, ka ar laulības šķiršanas faktu tiek pārtrauktas radniecības saites. Viņi abi turpinās radnieciskās attiecības kurās vienojošais faktors ir kopīgais bērns. Līdz ar to saglabāsies radnieciskās saites ar šķirtā vīra/sievas radiniekiem. Veidojas ne tikai "manas mammas/mana tēva radu līnija" bet arī "bērna radu līnija".

Vispār, diezgan interesanta tēma dziļākam rakumam. Būtu pat interesanti papētīt šo radniecības koku jau ar mūsdienu metodēm. DNS kā tāds varētu atklāt jau daudz interesanta klāt tam, ko varam atrast pētot arhīva datus, pētot senos baznīcgrāmatu ierakstus. 

Es laikam būtu gatava rakties un meklēt, zīmēt šo radniecības koku. Tik vienai - nu, tas ir diezgan cimperlīgs darāmais un vienatnē varu paspēt tik mazu stūrīti izzināt.

Politkorektums

Sen nav sanācis otrs raksts dienā, bet nu nekas, Šī tēma man jau ilgi pa galvu maisās un prasās izteikties.

Politkorektums vispār ir viena dīvaina būšana. Tā saprotu, radies ASV pēc verdzības atcelšanas un visām būšanām, kuras saistītas ar nēģeru, bijušo vergu, līdztiesīgu iekļaušanos valsts sabiedriskajās norisēs uz līdztiesiskiem pamatiem. No turienes pa pasauli izklīdis nēģera apzīmējums kā afroamerikānis.

It kā no tā, ka nēģeri nosauc par afroamerikāni viņš pārstātu būt nēģeris. Vai mulats. Cita lieta, ja melnādaino personu nosauc par nigeru ar nicīguma pieskaņu. Bet tad tā jau ir kāda konkrēta cilvēka aizvainošana, nevis visas rases aizvainošana.

Tad kā lai politkorekti pēc šī principa vadoties sauc nēģerus, kuri dzimuši, auguši, mūžu nodzīvojuši Āfrikā. Par afrikāņiem? Bet - Lielāko daļu Ziemeļāfrikas, Arābijas pussalas apdzīvo ne jau negroīdās rases pārstāvji; tāpat Dienvidāfrikas Republikā mītošajiem nēģeriem un baltajiem cilvēkiem manuprāt joprojām ir neviennozīmīgas attiecības.

Viens politkorektuma "joks" un manuprāt pārspīlējums bija UK filma par Annu Boleinu. Filmā galveno varoni atainot uzaicināja melnādainu aktrisi. Zināmā mērā reālā vēsture izkropļota par labu politkorektumam. Ar tādiem pat panākumiem filmā (ja tāda tiks uzņemta) par Mārtiņu Luteru Kingu galveno varoni vajadzētu atainot baltādainam aktierim. Būtu politkorektums abos virzienos. Bet vai rezultāts būtu labs? Attiecībā u Annu Boleinu - pati redzējusi filmu neesmu, bet dzirdētās negatīvās atsauksmes šoreiz "atsit" vēlmi sameklēt torentos un noskatīties.

Tāpat par sava veida politkorektuma gļuku varu pastāstīt gadījumu iz dzīves. Tas ir pietiekami sens, bet tomēr atmiņā saglabājies ne pārāk pozitīvā gaisotnē. Ja šo rakstu ielinkošu lasīšanai fesbukā, gan jau būs cilvēki, kas to atceras. Un tāpēc jau iepriekš atvainojos, ka cilāju tik vecas lietas bez vēlmes kādu īpašīgi aizvainot.

Bija 2005.gada vasaras beigas. Laikam jau augusts. Vismaz bija jau tā situācija, kad LFFB biedri un līdzjutēji savas iknedēļas tikšanās bija pārcēluši no kafejnīcas Savanna, jo tā beidza pastāvēt un pārtapa par kurpju veikalu, uz kafejnīcu Runcis Jāņa sētā.

Savu ceļu internetā bija nesen kā uzsākusi vietne www.kurbijkukrne.lv. Dēls tur iereģistrējās un aktīvi darbojās laiciņu pirms es tur iereģistrējos. Mums mājās šī fakta dēļ ar dēlu bija ilgstošas pārrunas, kuras beidzās ar to, ka viņš piekrita manai esībai šajā forumā ja netiks afišēta mūsu radniecība. Tad nu darbojāmies tur katrs par sevi nevicinot kā karogu visur pa priekšu savu radniecību. Tiesa, šaurs loks ātri mūs "atkoda", bet afišēšana arī nenotika.

Kur mana pastāsta sāls? Vienā pavedienā man un Aivv izvērtās diskusija, kura ātri pārgāja oftopikā (sarunā ne par doto tēmu). Jāpiezīmē, saruna bija korekta, no savas puses varu teikt - nekādas nepieklājības un nekorektus uzbraucienus nemanīju. Vienkārši bija ieinteresēta saruna.

Kad nākošā dienā, kas bija  ceturtdiena, iegāju saitā, vairs nevarēju atrast manu un Aivv sarunas gabalu. Toreiz nodomāju, ka moderstori izdzēsuši, jo saruna "aizgājusi netēmā". Lielāks pārsteigums mani sagaidīja vakarā Runcī. Aivv pienāca pie mana galdiņa un atvainojās par to, ko esot sarunājis, jo tikai vēlāk uzzinājis, ka esmu mamma puisim, ar kuru viņš todien ari sarunājās. Aivv bija samulsis un jutās neveikli. Es arī biju samulsusi un jutos neveikli. Sarunā nebija, cik nu atceros, nekā tāda, kas varētu savstarpēji aizvainot, drīzāk dalīšanās ar viedokļiem ļoti abpusēji korektā formā. 

Tā arī neuzzināju, kurš bija tas gudrais, kas Aivv nokaunināja nevietā. Un interese nebija ne tad ne ir tagad. Vienkārši kāds politkorekti "sabojāja avenes". Tas, ka ar laiku visa kompānija pamazām saprata, ka mēs esam "ģimenes pasākums", kurš tomēr uztverams kā divi dažādi cilvēki un nu nekādi nav viens otra turpinājums, jau ir cita lieta. Tālākejoši notikumi.

Bet politkorektums šoreiz bija pārspīlēts, būtu toreiz pieticis ar dialoga dzēšanas no pavediena. Un izpaliktu divu cilvēku mulsums, kurš uz ilgu laiku radīja, vismaz man, spriedzi saskarsmē ar Aivv.