Kaut kāda dīvaina sajūta. Reiz, pirms pāris gadiem noteikti. Dzīvojot Ludzā pīkstēju par to, ka gribu atpakaļ uz Rīgu. Te kaut kur iepriekšējos rakstos zem iezīmes Ludza var ko sameklēt no šī cikla. Tagad ir skumjas un ilgas pēc Ludzas.
Esmu dzīves garumā daudz kur mētājusies pa Latviju dzīvojot laiku pa laikam, bet neviena pilsēta bez Rīgas nav bijusi tik pieaugusi pie sirds. Vienmēr Rīga ir bijusi stabila prioritāte. Bet tagad - smeldzīga vēlme atgriezties tajā nelielajā Latgales pilsētā....
Esmu pateicīga tai mazajai pilsētai par to, ka pozitīvā nozīmē apgrieza kājām gaisā manu stereotipu par Ludzu kā pasaules malu un latgaļiem kā nehalo tautu, kura nodzērusies un vispār nekāda. Viss tas, ko iepriekš par Ludzu labu esmu rakstījusi šeit - ir un paliek spēkā. Un Rīga ar savu vāji slēpto augstprātību kaut kur "piegriezusies".
Un dīvaini - esmu dzimusi rīdziniece, rīdziniece ceturtajā paaudzē noteikti (varbūt pat senākā, nav sanācis parakties dziļāk dzimtas vēsturē, bet viens no manu senču atzariem kļuva Rīgai piederīgs tālā XIX gadsimta beigu posmā). Esmu rīdziniece, bet Ludza jau kādu laiku smeldz kā zaudētas mājas, zaudēta ligzda... Kaut kā esmu sajutusies piederīga Ludzai, Latgalei...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru