Tiešām - nu nesodiet bargi, un arī tādēļ, ka ar ko nopietnāku gadu iesāku...
Vispirms par streikiem iedomājoties. Iepriekš šai tēmai jau biju reizes divas vismaz pieskārusies sakarībā ar skolotāju streiku. 16.09.2022. un 21.09.2022. Tad tiešām izplūdu galvenokārt par izglītību sniedzošajiem nedaudz, pavisam nedaudz pieskaroties arī citām profesijām, to atalgojumu.
Godīgi sakot, to ko tagad mēģināšu izteikt, laikam jau esmu kādos iepriekšējos rakstos paudusi kā papildinājumu pamatdomai. Var jau būt, tagad mēģināšu atsevišķā variantā.
Sākšu laikam jau ar to, ka jebkura iestāde, neatkarīgi no tā, vai valsts sektors, vai privātais, ir budžeta iestāde. Jebkurš plāno savu naudiņas tērējumu laika periodam uz priekšu. Obligātie ikmēneša maksājumi, ieguldījumi attīstībai, naudiņa ekstrēmam gadījumam, peļņas faktors.... Un šāda plānošana vienmēr sākas ar paša maku, vajadzībām. Un tā tālāk augšupejošā eskalācijā. Un tikai normāli.
Tagad laikam tomēr pēc būtības.
Atmiņā nedaudz pārcilājot zināmos faktus nedaudz pāri par 100 gadu retrospekcijā uz pagātnes pusi. Vismaz apmēram tuvākās "telpas" reģionu, par kuru reiz izteikti mācīts mazāk pievēršoties ārzemju notikumiem. Runa ir par visādiem streikiem, piketiem un tamlīdzīgām būšanām. Pieļauju, ka šādi pasākumi ir visai populāri visā pasaulē.
Šādi pasākumi periodiski tiek sarīkoti tādēļ, lai pasākuma pamatdomai tiktu pievērsta uzmanība un atrastos kaut kāds risinājums uzstādītajai problēmai. It kā jau skaisti, varētu pat būt apsveicami. Tomēr manai šādu pasākumu uztverei ļoti seeeen iestājies "Nu, parunāsiet mītiņā, piketā, pabļaustīsieties; pastreikosiet neejot uz darbu (pie viena sev papildus brīvdienas uzrīkosiet). Un tālāk? Ir pārliecība, ka no tā visa kaut kas reāli mainīsies?'
No mana skatu punkta - katrs, kurš/kuri organizē kādu no šādiem pasākumiem, vispirms, zemapziņā noteikti, kaut arī "piesedzas" ar skaistiem vārdiem un saukļiem, vadās no "ir nelabi, bet Es/Mēs zinām, kā vajag". Man šādiem "zinu, zinu" vienmēr gribas pajautāt:
Ja zini, ko vajag, jauki. Bet vai zini, kā šo "vajag" sasniegt? Ja gribi mainīt lietu ritumu valstī, vai tiešām zini, kā tas mainīšanas mehānisms vadāms? Esošā naudiņa un citi resursi valstī kādi un cik? Ja pietrūkst, kur ņemt? Vai ir skaidrs plāns par to, kā rīkoties? Un domubiedru, līdzdarītāju komanda arī jau nokomplektēta? Un vispār - vai ir pārliecība, ka visi, visi, visi atbalstīs šo rīcības plānu?
Ja ir skaidrs rīcības modelis mirklim, kad iestāsies "Ehei, sanāca tikt tai galvenajā krēslā!", tad uz priekšu ar mūziku. Ja nē, nu tad nu lūdzu pie ratiem pieturies. Reiz jau praktiski bardaks iestājās apmēram pirms 100 gadiem Krievzemes ārēs, vēl tagad muļļājas un bakstās bezjēgā un ne tur, tik plēst kreklus uz krūtīm "Es tas esmu, mīliet un cieniet mani!" māk bez seguma.
Jo - pat televīzijas pulti bakstīt pareizi jāmāk, lai kaut tos pašus seriālus skatītos uz riņķi.
Neredzu, nu neredzu es kādu jēgu streikiem jebkurā nozarē. Piedodiet, bet tā nu tas ir. Un man vienalga, kam par iemeslu saorganizēts streiks. Darba alga, darba apstākļi vai kas cits.
Parakstot darba līgumu mēs piekrītam piedāvātajai darba samaksai un darba apstākļiem. Jo ir arī darba devēja esošie apstākļi viņa rīcībā esošo resursu veidā. Un, vadoties no esošo līdzekļu apmēra, darba devējs plāno resursu sadali. Un kāda starpība - valsts uzņēmums vai privāts. Saviņķelēti sanācis, bet ceru, ka sapratīsiet. Jo - ir saplānots resursu izlietojums konkrētam laika periodam uz priekšu, un - ja kāds/kādi sagrib kaut to algas pielikumu sākot kaut ar Ziemassvētkiem, nu, lai prasību apmierinātu, tas resurss kaut kam citam ir jāatrauj.
Protams, es šo domu jau kaut kur iepriekš esmu apskatījusi. Dubults laikam neplīstot.
Un pie viena - kur problēma atrast citu darbu un citur, ja esošais kādu iemeslu dēļ pārstājis apmierināt? Neviens jau nav pielīmēts esošai darba vietai. Kāda jēga streikot, sēdēt mājās par savu "ne darbu" nesaņemot nekādu kompensāciju? Es pilnīgi saprotu, ja darba devējs "Peksi, parakstīji darba līgumu, pieriti manam piedāvājumam. Tagad pārdomāji, pārstāji strādāt, citus vēl kūdi - nu, ej, ka tu krusteniski. Negribi strādāt, cits tavā vietā atnāks".
Ja no kāda uzņēmuma masveidā aiziet darbinieki, darba devējs noteikti sarosīsies, ko izdomās tādu, lai cilvēki atkal grib pie viņa strādāt. Kaut nedaudz palielinās algas, vai kā uzlabos darba apstākļus.
Un, cik nu novērojusi esmu, mūsu tautiešiem nu ļoti patīk visur un vienmēr lamāt par kaut ko valdību. Iemeslu vienmēr atradīs, pat Mēness fāzes. ka tik lamāt. Bet principā - tik dzīvu organismu, kurš rosās visādi ar visādiem iznākumiem var slavēt un pelt. Stipri liekas, ka visā pasaulē demokrātiskās sabiedrībās valdību gan slavē, gan peļ vienlaicīgi. Laikam jau dzīves norma, lai būtu kāds process uz priekšu virzīts. Ziepes sākas, kad par valdību nu neko, absolūti neko sliktu nesaka, tik akli paklausa valdības deklarācijām. Piemērs nav tālu jāmeklē. Netālu austrumos ļoti ilustratīvs piemērs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru