Šoreiz nedaudz par pasakām. Principā tāds pārskrējiens, varbūt dažām pielikšu kādu akcentu.
Kaut kur jau ieminējos, bet gan jau ka dubults neplīst. Ļoti daudzās pasakās jaunekļi dodas no kaut kā glābt princesi un pēc tam to apprec. Būtu jau skaisti un sveicama rīcība, ja nebūtu viens "bet". Tai princesei vienmēr pūrā ir puse karaļvalsts. Ja tā puskaraļvalsts nebūtu pūrā, tā princese varētu pagaidīt ilgi un dikti.
Un tās pasakas vienmēr beidzas ar "dzīvoja ilgi un laimīgi". Jo pasaku stāstītāji kaut kā pieklust turpināt. Nav taču zināms, kas ar to puskaraļvalsti notiek, kad to sāk pārvaldīt nemākule princese un viņas vīrs, kurš pasakās bieži sākotnēji ir vienkāršs zemnieku puisis, kurš ne vienmēr zina, kā vadīt pat to zemnieku saimniecību, kurā audzis. Varat iedomāties, kas tur notiek? Un kur zvanīts, ka tā puskaraļvalsts nenobankrotē?
Par Pelnrušķīti ieminoties. Nu, visi taču zināt šo pasaku. Nabaga meitenīte, kura dikti strādā mājās un vēlāk tomēr viņai izdodas par sievu pie prinča iziet.
Nu, nebūt ne tik nabaga. Muižnieka meita, pie tam vienīgā. Tajos, pasakas laikos, par karaļa mežziņiem tika nozīmēti muižnieki. Tāpēc jau visa ģimene tika uz balli pilī. Tiesības no izcelšanās radušās. Nejaukā pamāte ar savām meitām? Nu nākas viņām laipot tomēr - Pelnrušķite tomēr likumīgā un neatraidāmā mantiniece tai vietai, kurā viņas iekortelējušās. Un pasakā nav uzrādīta mežziņa un tās pamātes laulību priekšvēsture. Tas, ka laulības varētu būt aprēķina - pilnīgi iespējams, tas zināmā mērā pamato tā mežziņa iecietību pret to būtņu rīcību.
Gadījums ar kristāl kurpītes laikošanu? Atceraties - vienai mātesmeitai pirkstu nogrieza, lai kurpīti vispār varētu kaut mēģināt kājā dabūt; otrai - papēdi. Stādieties priekšā situācijas reālumu? Katastrofāla asiņošana, kuru jāaptur steidzamības kārtā, lai meitenes nenomirtu. Par kādu mātes mīlestību var būt runa, ja pašas bērnus pakļauj nāves briesmām?
Krievu pasaka par uz krāsns tupošo Jemeļu, kuru ar lielu pierunāšanu un bulciņu izdodas pierunāt uz āliņģi pēc ūdens aiziet. Pat princesi izklaidēt nevīžo pats savām kājām aizdoties, uz krāsns jābrauc.
Ansītis un Grietiņa? Mežā, raganas māju bez atļaujas pluinīt sāk un ēst nost. Normālformā taču var palūgt ko ēdamu, pastāstīt savu situāciju. Vai ēstgriba ir pamatojums tam, ka jāiznīcina kādam viņa mājoklis?
Es te tik mazdrusciņ par tām pasakām izteicos. Var jau būt, ka uzradīsies vēl kādi pieminējumi ar kritisku aci un padomāšanai. Ņemiet par labu šo viedoklīti, nesodiet bargi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru