Vakar aizgāju uz Dzintara Tilaka grāmatas atvēršanas svētkiem. Ne tikai tāpēc, ka Bārbala Simsone man silti ieteica 19.janvārī citas grāmatas atvēršanas svētku laikā, ne tikai tāpēc, ka grāmata ir par šobrīd ļoti aktuālu tēmu. Arī tāpēc, ka Dzintaru atceros jau no nu ļoti seniem laikiem, kad mūsu ceļi nedaudz saskārās punktā, kurš saucās Pionieru pils literārais pulciņš. Toreiz, kopā ar draudzeni tur darbojāmies un pusaudžu pasaules uztverē un sajūtās esot, sarunā citu starpā "Zini, tam puisim, nu sanāks vēl "sastapt" viņa 20 grāmatu". Toreiz abas to uztvērām kā vēlamā uzdošanu par esošo un pasmaidījām - ko gan jaunas meitenes nesadomā. Frāze izrādījās pravietiska. Zlatas ceļš ir autora 20 grāmata. Grāmata, ko noteikti esmu ierindojusi tuvākā laikā noteikti izlasāmo grāmatu rindā.
Un kaut kā pašsaprotami sanācis, ka visus šos garos gadus līdz manīm ir nepārtrauktā plūsmā nonākusi informācija par Dzintara dažādām aktivitātēm, kaut kā nemanāmi sanācis "Es taču to puisi zinu, re, kā viņam veicas! Viņa ceļš ir tik bagāts, lai tā bagātība tik vairojas!"
Nesodiet bargi bilžu kvalitāti. Centos, sanāca kā sanāca par spīti maniem centieniem.
Hei, es arī apgrozījos Optimistos apmēram tajā laikā. Prieks, ka daži joprojām raksta- Dzintars, Uģis Segliņš arī reizēm, Ilma un vēl kāds laikam pa žurnālistiem. Nez, ko citi dara- Dainis Gailis, lielais Uģis, Signe... kas nu tur vēl bija...
AtbildētDzēstHei, bija arī Vilnis Purens, 90-jos kādus komiksus izdeva. Divas meitenes ar gandrīz vienādiem vārdiem atceries? Tikai iečukstu - ja izdomāsi turpināt sarunu, vārdiņa "anonīms" vietā kaut 123 ieraksti. Dikti jau esmu nejauka anonimitātes sakarībā...
AtbildētDzēst