Nezinu, vai man sižetiski jāiepazīstina ar šo 2004.gada ASV un Kanādas kopražojuma filmu. Naivi ceru, ka mani lasītāji to ir redzējuši vismaz vienu reizi.
Pirmo reizi to noskatījos drīz pēc tās iznākšanas uz ekrāniem, pārtulkotu no angļu valodas man saprotamā, diemžēl krievu, valodā. Turpmākajos gados ik pa laikam pie tās skatīšanās atgriežos nolejuplādējot torentos.
Lai vai cik plaša kvalitātes amplitūda ir ASV filmām no + bezgalīgi labas līdz - bezgalīgi sliktai, un Eštons Kačers, kurš šajā filmā tēlo galveno varoni, man ne visās filmās ar viņa piedalīšanos patīk, šajā filmā viņš ir godam un godam "iznes" stāstu.
Fantāzija un psiholoģija vienlaicīgi. Fantāzija tajā, ka labu vēlot un mēģinot sakārtot pozitīvā virzienā to cilvēku likteņus, kuri varonim ļoti nozīmē, varonis izmanto kā savdabīgu laika mašīnu savu dienasgrāmatu un filmas beigu piesitienā arī tēva uzņemtās videofilmas kadrus.
Varonis filmas laikā lēkā no savas tagadnes uz savu pagātni, lai tajā veiktu kādus labojumus. Kā kuro reizi sanāk, lēkāšana nebeidzas praktiski līdz filmas beigām, kad varonis sasniedzis viņam šķietamo optimālo problēmas risinājumu.
Šīs lēkāšanas varonis, šodienas Es, kādā veidā iemiesojas savā tābrīža Es. Ar savu šodienas Es domāšanu un lietu, vietu, notikumu uztveri kādi "pabīdot malā" savu tābrīza Es domāšanu, lietu, vietu, notikumu uztveri. Šis aspekts zināmā mērā izskaidro viņa bērnības laiku "caurumus" atmiņā par notikumiem. Un te ir arī sava veida paradokss - tagadējais Es atceras visu - tā laika darbības, šodienas motivāciju doties pagātnē, visu ir savijis vienotā šodienas Es lietu, vietu, notikumu redzējumā. Atšķirībā no laikabiedru (gan tābrīža, gan šobrīdējo) lietu, vietu, notikumu uztveres. Bagāža, kura viņam jānes turpmāko dzīvi.
It kā jau notikumi ar pozitīvu pamatojumu. Palīdzēt meitenei, kura viņam patīk, dzīvot pozitīvisma pilnu dzīvi. Tomēr ir arī cits aspekts.
Varonis un viņa mīlētā meitene ne tad, ne tagad nedzīvo nekur tāda punktā, lai būtu atrauti no pasaules un cilvēkiem viņiem apkārt. Katrs lēciens pagātnē un darbības tajā iespaido ne tikai pašu varoni un viņa sajūsmas objektu, bet arī citus cilvēkus, vietas, lietas. Neglābjami kāda nosacīti lokāla notikuma kaut neliela pamainīšana skar visu, kas apkārt.
Un te nu parādās visai nopietns un pasmags jautājums - kāpēc ir radusies uzmācīga doma, ka kādam, it kā mainot savu dzīvi, ir tiesības darba procesā mainīt arī apkārtējās dzīves? Galu galā jebkura dzīve veidojas un plūst mijiedarbībā ar visu, visu, visu apkārt - cilvēkiem, lietām, vietām, notikumiem. Ja kāds ko grib mainīt sevī, ar sevi - kas, kurš viņam ir devis tiesības "pa ceļam" mainīt arī visu pārējo "pēc sava ģīmja un līdzības"? Neesmu pārliecināta, ka tie apkārtējie, saprotot, apjaušot to, kas notiek ar viņu dzīvēm pēc kāda stabules, nenomētās šo stabulētāju ar kaut ko smagu un nejauku.
Mans ieskats? Ja gribas ko mainīt, ir jāmaina te un tagad, nevis jālēkā kaut kur pagātnē. Jo ar šo lēkāšanu var pamainīt tikai apkārtējās dekorācijas, nevis būtību. Un dekorāciju maiņa pie viena var visai noteikti nodarīt vairāk slikta, nekā laba. Šajā rakursā, citos rakursos ir citi noteikumi.
Un - pie viena tas, kas mums nolemts dzīves ceļu veicot, notiksies vienalga. Neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs lēkāsim ar to laika mašīnu no vienas laikjoslas uz citu. Tas, ko mēs darīsim ar mums lemto notikumu, jau cits jautājums. Tas jau no pašiem atkarīgs.
Filmas beigās ir piesitiens šai domai. Varonis filmas beigās ļaužu pūlī uz ielas vienalga satiek meiteni, kuras klātbūtni savā dzīvē lēkājot uz pagātni turp un atpakaļ ir it kā izdzēsis. Tas, ka nobeigums liek nojaust, ka tikšanās notikusi, bet turpinājums visai stabili varētu nebūt - tas jau ir varoņa konkrētā mirkļa lēmums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru