Tiešām laikam jau par to pašu, atkārtošanās. Par karu un karavīriem. Par šo tēmu esmu pukstējusi daudz un dikti. Tēma savā ziņā joprojām mieru nedod, laikam meinstrīmā būšu iekāpusi pēdējā nepilna gada notikumu rezultātā. Un pie viena - relatīvi nesen pavīdēja politiķu doma par obligātās karaklausības atjaunošanu.
Es joprojām esmu pret karaklausības obligātumu. Pie kam situācijā, kurā valstī nenotiek nekāda karadarbība, citas valsts ierosināta.
Tomēr - savā ziņā 03.04.2022. rakstā jau pozitīvi izteicos par Šveices armiju, dodot apraksta linkus par valsti un tās armiju. Drusku plašāk par viedokli, kāpēc Šveices armijas variants ir uz doto brīdi optimālākais variants.
Šāda tipa armija ir ekstremālā gadījumā mobilāka par to, kura no kazarmām "kasās laukā" uz nozīmējuma punktu. Šveiciešu karavīri zina, kur un kā jāierodas viņa dienesta vietā un ko tur, ierodoties, jādara. Viņi, ierodoties, uzreiz sāk savu pienākumu pildīšanu neatkarīgi no tā, vai kaimiņš ierodas uzreiz kopā ar viņu, vai pēc piecām sekundēm. Viņiem cīnīties par savu zemi, ģimeni, biznesu un ko nu tur vēl ir daudz lielāka motivācija nekā "labo, kreiso" biorobotam. Jā, tāds, varbūt no kāpostlauka atskrējis zaldātiņš domās par savu pamesto lauku un ražu tajā, bet viņš arī pildīs sava komandiera pavēles un rīkosies. Jo - aiz muguras ir kāpostlauks un kāpostiņi tajā, varbūt kāds zaķēns vēl zem kāpostlapas paslēpies no bumbu dārdoņas. Ir par ko cīnīties.
Jā, Šveices armijā ir arī aktīvā dienesta kadru virsnieki. Bet tie jau ir laikam dzīvo savos dzīvo savus dzīvokļos. Un laikam jau pilda ikdienas loģistiku - ieroču noliktavu sakārtošanu, pārkārtošanu; kazarmu komunālo uzturēšanu; vispār resursu sadali, pārdali kaut to pašu mācību nodrošināšanai; vispār - visu ko no tā cikla. Reālas armijai nepieciešamas darbības.
Un nu nepavada tie šveiciešu zaldātiņi n-gadus kazarmās, tik relatīvi nelielu laika sprīdi gadā. Patrenējas, apgūst varbūt jaunu tehniku. Un pa mājām. Zemi art un tempļus celt. Līdz nākamajam laika sprīdim jauna apguvei. Tāpat kā mūsu zemessardze.Arī tai ir lielāka motivācija karot par zemi, ģimeni un visu citu pārējo...
Cilvēks, kurš dienestu armijā uztver kā darbu un par to saņem algu? Nu, ja tas notiek tā, kā Šveices armijā, tad ir kāds motivācija, bet citādi?
Citādi - algotnis ir algotnis. Kalpo tam, kurš maksā. Un kur garantija, ka tas manis noalgotais karakalps nepavērš ieroci pret mani palīdzot manam ienaidniekam tikai tāpēc, ka tas ienaidnieks piesolījis lielāku atalgojumu? Ja tas ir algotnis, kurš bez karošanas citu darbu nemāk. Starp karadarbībām "sēžot un algotāja kakla pie visa gatava"?
Vēl par karaklausības obligātumu. Manā jaunībā bija populārs teiciens: "Ej dienēt, armija par vīrieti tevi padarīs". Īpaši krievvalodīgās ģimenēs. Un, zinot, ka daudzi mani vienaudži centās atrast iespējas izvairīties no iesaukuma. Vienmēr šiem krievvalodīgajiem, kuri par varīti atbalstīja dienestu armijā ar to frāzi, ir gribējies pajautāt: "Un tētis kur?" Puiku par vīrieti vispirms un galvenokārt jau audzina tēvs ar savu piemēru. Šerpi būs teikts, bet - tēvs ir lupata, ja armijai no viņa dēla vīrieti jāizaudzina.
Es nevienā mirklī neapgalvoju, ka vīrietim nav jāmāk aizstāvēt savu zemi. Ir jāmāk, un vēlams - organizēti, lai sasniegtu vēlamo rezultātu aizdzenot iebrucēju. Bet nedrīkst visu dzīvi pakārtot tikai un vienīgi karam. Tad ziepes vien sanāks.
Ir jāmāk ar ieroci apieties, bet jāmāk arī "zemi art un tempļus celt". Tad būs motivācija to aparto zemi un uzcelto templi aizstāvēt.
Uz austrumu kaimiņu skatoties - tur ir nožēlojami. Nu nemāk viņi īsti zemi art, tempļus celt, pēdējā laikā pat karot ne īsti māk.
Vispār, ja tā padomā, jebkurš kara uzsācējs vispirms ir gatavs iznīcināt jau savu tautu. Neatkarīgi no uzsāktā kara rezultāta. Jo - jebkura karadarbība starp valstīm sākas uz robežas. Nu neizritinās robežsargi katram, kurš vien sagrib bez atļaujas ienākt valstī, ziediem noklātu sarkano paklāju un ar fanfaru skaņām nepavadīs līdz galvaspilsētai. Priekš tam viņi ir "durvju sargi", lai "dotu pa tauri" katram, kurš bez atļaujas laužas pa "durvīm" iekšā. Ar centrālo vadību "pa ceļam" sazināsies, bet vispirms - iebrucējs dabūs izjust sargu pretestību. Un šīs pretestības rezultāts - neizbēgami cilvēciskie iebrucēju letālie upuri. Un uzbrucējs, dodot pavēli uzbrukt, zina šo faktu. Savus cilvēkus zināmā mērā "norakstījis zaudējumos" kā nevajadzīgus jau pirmreizējā uzstādījumā.
Tā, padaudz sanācis. Ceru, ka sakarīgi. Tik viedoklis bez pretenzijām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru