Un atkal sanāks pa punktiem. Dažas domas, balstītas uz nelieliem novērojumiem. Un laikam nebūs atkārtošanās.
1. Es, protams, esmu nedaudz, maigi sakot, iepalikusi no pēdējo gadu tendencēm un notikumiem mūzikas lauciņā. Tā ka varēsiet mani droši labot, apskaidrot.
Bet vai esat ievērojoši, ka daudzām ārzemju estrādes zvaigznēm, kuras ierodas pie mums vieskoncertos, tās zvaigžņu stundas bijušas pirms "mūžības un septiņdesmit pieciem gadiem"? Tagad viņu zvaigznes ir krietni vien pabālējušas un kaut kā ož pēc naftalīna? Pie viena - viņu darbības uz skatuves? Ir mīlīgi, jauki, kad pavecāki cilvēki ir aktīvi savos gados, "dabū gatavu" daudz ko tādu, par ko nespējam iedomāties. Bet - viņi darbojas savā vecuma grupā, ar tām iespējām, kuras pieļauj viņu vairs ne 16-gadīgais ķermenis. Bet ļoti bieži reiz bijušās zvaigznes? Daudzas uzstāšanās laikā mēģina aizmirst, ka ķermenim ir jau tik, cik ir un.... Nu, ne visu, ko spēji, varēji - 30 gados, vari, spēj arī tagad.
2. Par cirka māksliniekiem, precīzāk, par akrobātiem piedomājot.
Jā, viņi arēnā demonstrē dažādus vingrinājumus, kurus netrenēts cilvēks diezin vai "dabūtu gatavu". Bet - tie ir pieauguši cilvēki, rāda pieaugušiem cilvēkiem. Un pieaugušiem cilvēkiem ir diezgan aktīva un stacionāra bremze "tas ir bīstami, es ar to noteikti netikšu galā".
Bet bērniem? Varu tikai no savas un savu tuvāko pieredzes pastāstīt.
Mēs bērnībā bieži kāpām pagalma kokos. Jā, tā ir populāra nodarbe īpaši bērnībā, pusaudžu gados. Bet ir viena nianse. Kokiem, kā zināms, zari - jo augstāk kāp, jo tie ir smalkāki, tievāki. Jo pieaugot smagāks kļuvis cilvēks, jo vairāk ir iespēja nekur īpaši tālu kokā neuzrāpties. Zaru smalkuma dēļ. Atceroties savus jaunos gadus - kokā bez problēmām un bremzēm spēju uzrāpties tik tālu, kad līdz galotnei galotnīgajai palika pavisam 2-3 zari. Bez problēmām un bremzes "kādas šausmas, nokritīšu". Vienkārši uzrāpos un izbaudīju tur esamību.
Un slidināšanās pa lenterēm uz leju? Ne "jaunajās" mājās, kurās katram kāpņu posmam sava lentere. "Vecajās", celtajās pirms Otrā pasaules kara. Tajās (varbūt ar nu ļoti retiem izņēmumiem) lentere ir vienlaikus "rīks" no pēdējā stāva līdz pirmajam, kad beidzas šī priekšmeta nepieciešamība.
Ļoti populāra bija izklaidēšanās - uzkāpt kāpņu telpā līdz pēdējam, augšējam stāvam un tad pa lenteri novizināties līdz lejai. Ar smaidu uz lūpām un "tas ir jautri". Esat ievērojuši, kāda ēku kāpņu telpās (pat "jaunajās" ēkās) ir atstarpe starp to beidzamo, augšējo kāpņu posmu un pretējo sienu? Aha. Ja zaudē līdzsvaru un krīt - sauc ātros un uz slimnīcu prom, lai tur glābj ko var saglābt. Bet tajos jaunajos gados - bija jautri un par to lai uztraucas pieaugušie.
Reizēm skatoties uz akrobātiem, kuri pa trosi, turoties pie tā līdzsvaram paņemtā mieta, iet no punkta A uz punktu B pa ceļam vēl kaut kādus vingrinājumus veicot, iedomājos - ja pa to trosi "čāpotu" bērns, kuram vēl nav "izaugusi" bremze "tas ir bīstami, es baidos"? Daudzos gadījumos tas bērns, uzrāpies līdz trosei, lietišķi novērtētu kur un kā krist, ja nu kas, un nočāpotu pa to trosi to gabaliņu. Līdzsvarojot tikai un vienīgi savu ķermeni bez jebkāda palīglīdzekļa.
Mēs vienkārši bērnam reizēm iemācām to, ka ir bīstams tas, kas varbūt nemaz tik bīstams nav. Kaut tajā ziņā, ka jo pieaugušāks, jo vecāks kļūst cilvēks, jo vairāk zūd dažādas fiziskās iespējas. Tikai dabisks process, nekas vairāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru