Zinu, ka zināmā mērā atkārtošos, šo esmu kādos pavedienos jau iepriekš aprunājusi. Laikam nevaru rimties, kamēr nav izrunāts krustu šķērsu. Piedodiet.
Par politiku, politiķiem, varu.
Būt par politiķi, varā esošo ir tāda pat profesija kā arājs, kalējs, ofisa darbinieks. Tik atbildības līmenis ir cits. Un nav ko pukstēt, ka varā esošajiem ir varbūt lielāka alga nekā konfekšu ietinējam pie konveijera. Algu maksā ne tikai par pienākumu izpildi bet arī par atbildības līmeni. Un tādās proporcijās, cik nu tas budžets atļauj.
Politikai, varai ir savi spēles noteikumi un sava "virtuve", kura nu noteikti ir savādāka, nekā tās pašas konfekšu fabrikas "virtuve". Un ir sveicami, ja katrs strādā tajā profesijā, kuru izvēlējies. Tas, ka pie mums uz deputātu krēsliem "cierē" cilvēki bez iepriekšējām zināšanām par darba pienākumiem un atbildību, ir smags atavisms no padomju laikiem. Pasaules vēsturē pēdējo 100 gadu laikā vismaz es zinu tikai trīs gadījumus, kad ļoti atbildīgā krēslā iesēdās pēc būtības ļoti tālu profesionālā un citādā ziņā tālu 'stāvošs" cilvēks. ASV - Reigans un Švarcnēgers (Kaut kā sīki neatceros viņu personisko pienesumu valsts darbībā, katrā ziņā tos periodus atceros kā rāmi līganus savā ziņā, neitrālus. Ja kas, palabojiet.). Un Zeļenskis Ukrainā. Jauns cilvēks, vecumā drusku virs 40 gadiem. Šis vecums ļoti atbildīga amata ieņemšanai tiešām ir.... nu, jauns cilvēks. Kā Zeļernskim Ukrainā klājas, nu to mēs visi zinām, neatkārtošos.
Citos aspektos - nu kā var grāvja racējs Pēteris, kurš zina tikai to, ka grāvis jārok no šī staba līdz vella mātes kaktusam, būt par deputātu un vadīt valsti? Vai viņš zina to "virtuvi" un cik ilgs laiks viņam būs vajadzīgs, lai to "virtuvi" apgūtu? Un kas vadīs valsti, kamēr Pēteris mācīsies orientēties "virtuvē"? Tāpat - ko valsts vadošā amatā darīs Grietiņa, kura īsti netiek galā ar pašas personisko budžetu par spīti ļoti labai algai? Tas, ka daudzreiz politikā darbojas cilvēki, kuri kā privātpersonas ir veiksmīgi lielrūpnieki, lielsaimnieki lauksaimniecībā, citādi veiksmīgi uzņēmēji? Viņi ir iemācījušies vadīt tos savus ne mazos uzņēmumus gan uzņēmuma pamatdarbības jomā, gan iekšējā sociālajā jomā, gan visādi citādi. Jebkurš uzņēmums pēc būtības ir valsts valstī. Es tādiem vairāk uzticos, nekā tiem, kuri visās iespējamās vietās ar lozungiem mētājas, bet "rīstās", kad uzdod elementāru jautājumu - Vai ir skaidrs rīcības modelis tam mirklim, kad pats līdz "krēslam" tiksi? Diezgan daudz par to izteicos savā šī gada pirmajā rakstā.
Cita lieta, kad demokrātiskā sabiedrībā vēlēšanu gaitā no piedāvātā politiķu klāsta jāizvēlas sev tīkamākie. Un te nu atkal - visskaļāk par vēlēšanu rezultātu viltošanu bļaustās tie, kuru izvēlētās personas mazā skaitā tika ievēlētas vai vispār neievēlētas. Nu, kad vēlēšanu rezultāti nesaskan ar paša izdomāto iznākumu. Sazvērestības teorijas un "rezultāts jau bija izlemts iepriekš"? Esmu laikam neērta, bet - iespēju robežās šādam bļaurim vienmēr lūdzu jel kādu realitātē balstītu pierādījumu. Nu nepietiek man ar lozungiem. Esmu tos "atēdusies" jaunībā. Un diemžēl tāds bļauris ļoti bieži izrādās trollis, kurš māk tikai bļaut un sāk "rīstīties" atbildes meklējumos.
Drusku par valstīm kā tādām.
Nu nav tādas valstis, to pārvaldes sistēmas paavisam baltas un pūkainas ar ideālo kārtību un bez jel kāda melnumiņa un problēmas. Visur attiecībā uz valsts varu, valstī notiekošajiem procesiem ir spēkā mātes, meitas, kleitas princips. Jo organisms attīstībā un procesā. Ja man kāds pa visurieni izceļojies mēģina teikt, ka tur, kaut kur Tambulambu Pētersīlijā viss ir ideāli un nav nekādu problēmu, - tad man uzreiz tāds kautrs, kautrs jautājums - "A tur vispār kāds dzīvs arī ir?". Katrā valstī taču kādas jomas ir puslīdz sakārtotas, kādas nē, kādas ir procesā. Kaut kas vienmēr prasās pēc vēl. Tūrists parastais to visu neredz. Viņš ieskrien tajā zemē un izskrien no tās zemes. Un ir redzējis tikai tās jomas, ar kurām savā skrējienā ir saskāries.
Tagad drusku par citu.
Un vēlreiz uzsveru - tikai viedoklis.
Pa manam, no mana metrs ar kepku redzesleņķa jebkurš, kurš izpilda noziedzīgu pavēli ir daudzkārt vainīgāks par to, kurš to pavēli devis. Jo Cilvēkam vienmēr ir izvēle darīt vai nedarīt. Un nevajag teikt, ka armijā esošais ir spiests klausīt pavēlēm, lai kādas tās arī nebūtu. Cilvēks, ja viņš ir Cilvēks, "neies" uz noziegumu, jo kāds onka jo ir pavēlējis. Ja armijas pamatmērķis mūsdienu pasaulē ir aizstāvēt savu zemi, savu tautu - ir noziegums jau pamatbūtībā armiju izmantot uzbrukumam kaimiņam. Vienalga ar kādu teorētisko pamatojumu.
Gribu vēl drusku par nepilsoņiem un bezvalstniekiem ieminēties. Vikipēdijā ir arī aprakstīta atšķirība starp nepilsoņiem un bezvalstniekiem, Ja ar bezvalstniekiem man principā viss ir skaidrs, tad, cik nu no tā visa sapratu, nepilsoņi ir Latvijas (un varbūt vēl Igaunijas) "nacionālā īpatnība". Tur, tajās vikipēdijas lappusēs, jau viss aprakstīts skaidri, saprotami, gudri. It kā nav, kam piesieties. Tomēr, es varbūt esmu kašķīga vecene, bet. Bet - ja bezvalstnieki ir kādā mērā pauduši savu viedokli attiecībā uz savu valstpiederību, tad man tomēr gribētos tiem nepilsoņiem - kādu saprātīgu termiņu noteikties strikti par savu valstspiederibu/valstsnepiederību. Ja nē un stīvējas kā jauns aunēns pie jauniem vārtiem, tad - čemodāns->kuģis->Antarktīda (kaut vai). Nu kam īsti vajadzīgi tādi, kuri paši īsti nevar izdomāt un sakārtoties? Pat Krievijai diezin vai tādi vajadzīgi. Tādus, neizlēmīgos, izmanto un pēc izmet. Tikai mans viedoklis, patiešām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru