sestdiena, 2023. gada 7. janvāris

Vēl "jēga kur?"

Laikam atkal kur atkārtošos, neesmu pārliecināta, vai par šo neesmu kad agrāk jau rakstījusi. Lai saprastu, laikam nāktos vēlreiz visu, visu, visu pārlasīt. Bet nu nekas, dubults jau neplīstot.

Labi, zaglēns paņem "to, kas pieder tev", tu turpini rosīties un atkal sarosi ko tādu, "kas pieder tev". Dzīve turpinās gan tev, gan zaglēnam. Tas, ka zaglēns sazogās, nav labi. Bet jebkura lieta ir atjaunojams resurss, kaut arī zagšana rada neērtību apzagtajam un nosodījumu zaglēnam. Nu, tomēr vairāk vai mazāk "dzīve turpinās" process abiem.

Kā nebūt abiem ar faktu kaut kā jāsadzīvo turpmākajā. Laikam jau izdodas kā nebūt sadzīvot laikam uz priekšu ejot. Daudz kas nebūs vairs "kā agrāk", bet kaut kā piezemēti, matēti kaut kā sabalansējas....

Bet apzināta slepkavošana? 

Krimiķus paskatot to slepkavnieku motivācija darbībai man liekas stipri pastulba. "Viņš man karjerai traucēja", "Nogalināju, lai neizpļāpā par maniem agrākajiem nedarbiem", "Es mīlu Anniņu, kura mīl Peksi. Nogalināšu Peksi, lai netraucē iegūt Anniņas mīlestību" un vēl kaut kas no šī cikla. Tiešām - jēga kur? Nav "zvanīts", ka tā karjera pavirzīsies uz augšu, ja "novāksi" konkurentu, agrākie nedarbi agri vai vēlu tāpat "uzpeldēs", un kāpēc domā, ka Anniņa tiešām iemīlēs to nogalinātāju? Un, ja tiesībsargi pārskatāmā laika periodā nodarījumu atklās, tad to motivāciju var izmest miskastē, jo karjerai noteikti pārvilkts trekns krusts, agrākais slēptais nedarbs kļūst zināms daudz plašākam cilvēku lokam, nekā tad, ja tas netiktu īpaši maskēts, un Anniņa nu noteikti neiemīlēs Pekša slepkavu.

Nē, nesaku, ka negadās nelaimes gadījumi - neveiksmīgi pagrūsts kāds, kurš grūdiena izraisītā kritienā kaut kur atsitas ar letālu rezultātu, sitot ar dūri nav aprēķināts sitiena spēks un nevietā trāpījums izraisa nāvi... Nu, skaitīt tos nelaimes gadījumus var daudz. Tāpat kā apzinātās rīcības.

Jebkurā gadījumā - tīšā vai netīšā slepkavība - ir situācija, ar kuru vēlāk ir jāsadzīvo. Un šī sadzīvošana jau ir tā nasta, no kuras netikt vaļā visu atlikušo mūžu. Un šajā gadījumā nav svarīgi, vai tiesībsargi atklās slepkavnieku un viņš saņems juridisko sodu vai arī neatklās. Pat ja atklās - juridiskais sods jau neatceļ sirdsapziņas sodu. Cilvēks jau sodījis pats sevi, līdzcilvēku juridiskā tiesa ir tikai papildinājums tam sodam, kuru vainīgajam uzliek paša atmiņa par nodarījumu.

Kaut kā juceklīgi sanāk? Pamēģināšu drusku plašāk. Cilvēks katru jaunu dienu sāk savu dzīvi ar to bagāžu, kāda nu viņam nāk līdzi no vakardienas - ar labiem un ne labiem darbiem. Ejot uz priekšu jāsabalansē tas uz priekšu nesamais - labie un ne labie darbi. Un tā bagāža nekur nepazūd, tikai katru jaunu dienu papildinās. Nu nav neviena, kurš skraidītu mums pakaļ ar dzēšamgumiju lai izdzēstu to ne labo. Un - šodienā veiktais kļūdas labojums ir tikai labojums, tas neizbeidz kļūdas esamību.

Pie viena. Aizbēgt, paslēpties, nevienu neinformēt pa nejaušu slepkavību - "es apjuku", "negribēju, ka slepkavībai paralēli atklāsies manas kādas mahinācijas vai kas tamlīdzīgs" - nu paavisam nekā. Tā dēvētais apjumums ir drīzāk infantilisms, tās mahinācijas vai kas tamlīdzīgs atklāsies vienalga; ja ne šodien, tad rīt.

Nogalināt šantāžistu? Vienkāršāk un mazāk ļauni ir "pasūtīt" to šantāžistu tālu un dikti. Protams, atklāti izrunāt kur to šantāžas iemeslu nu nav patīkami, bet - ja un kad tā slepkavība atklājas, tai līdzās atklājas arī šantāžas iemesls un tad "ziepes" ir dubultā. Summējas abi nodarījumi, un vai to vajag? /Kaut gan arī šantāžisti, manuprāt, ir cilvēki ar nu ļoti mazām smadzenēm un neko īsti nemāk darīt. Pat zagt ne. Un pie viena izteikti uzprasās kaut vai uz paša slepkavību, jo šantāžas objektam kādā brīdī var iestāties "kā man tas viss ir noriebies!" un rokās parādīties nazis./

Un vēl, šoreiz kā neliels novērojums. 

Esat ievērojuši, ka vairumā krimiķu sievietes, ieraugot līķi, sāk kliegt, spiegt? Vai izteikti nervozi raustīties? Arī vīrieši daudzos gadījumos kļūst kaut nedaudz, bet neadekvāti? Dzīvē taču tomēr tā nenotiek. Normālformā - ieraugi un ziņo kur pienākas. "Neziņoju, jo negribēju, ka uzzina manu saistību ar nogalināto" - es šādam apgalvojumam neticu. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru