Tiešām, atkal tāds pārdomu brīdis, kurā uzrodas jautājumi, uz kuriem pagaidām neesmu sastapusi atbildes.
Vispirms karadarbību sakarībā.
Pēdējos nu jau gandrīz divus gadus ir meinstrīms visādos veidos aprunāt Krievijas - Ukrainas karu. Pēdējā laikā medijos parādās informācija par Izraēlas - Gazas sektora ņemtni. Vēl kas parādās sakarībā ar Ziemeļkorejas nostāju. Bet kas notiek Sīrijā? Vai tiešām tur visa tā jezga ir beigusies? Neesmu sastapusi informāciju kaut vai par to, ka Krievija, ASV un Turcija aizvākušas no turienes savus karaspēkus nemaz nerunājot par to, ka paši sīrieši izbeiguši savstarpējo kašķi. Un Āfrikā? Kaut kad, relatīvi nesen, laikam vasaras periodā, nomirgoja informācija par to, ka kontinenta kādā nostūrī arī kaut kas militārs noticis. Būtu jauki, ja kāds atrastu un padalītu informāciju...
Neliels piesitiens narkomānu sakarībā.
Varbūt man kāds pamēģinās izskaidrot. To, kāpēc narkomāns kaut kur kaut kā atrod naudu tām vielām, bet neatrod naudu atkarības ārstēšanai. Proti, ir daudz un visādas valsts un nevalstisku organizāciju programmas, kuras par valsts/to organizāciju naudiņām narkomāniem palīdz tikt galā ar atkarību. Tāda nevajadzīga auklēšanās sanāk. Cik nu no mana mazā auguma - ja reiz atrada naudiņas, lai "uzsēstos", atradīs naudiņas, lai "nokāptu". Gan valsts, gan tās organizācijas var savus līdzekļus daudz lietderīgāk iztērēt. Kaut bērniem - bāreņiem augstāko izglītību apmaksājot.
Kaut ko tamlīdzīgu var teikt arī par alkoholismu. Tiesa, te nedaudz savādāks piegājiens. Alkoholismam jau vajag naudiņas, lai to dziru lietotu, bet lai nelietotu pietiek ar lēmumu, paša vēlmi. Un nekas no malas nespēs palīdzēt. Zinu, ko saku. Tie, kas mani lasa jau gadiem, sapratīs par ko runāju. Lai "nokāptu no korķa" vajag tikai darbību.
Drusku par bērnu adopciju.
Esmu sastapusi negatīvus izteikumus par to, viendzimuma pāri adoptē bērnus. No cikla "Kā tā var! Ko bērni iemācīsies no "nepareiziem" pāriem! Tā nav pareizi!". Un te nu iestājas mans "Nav pareizi vispirms jau tas, ka bērns spiests augt bērnunamā".
Bērni bērnunamā nonāk dažādu objektīvu iemeslu dēļ tieši no tā dēvētajām tradicionālajām ģimenēm. Kad viņa tiešie aizbildņi, vecāki, kādu iemeslu dēļ vairs nevar veikt savus pienākumus. Un te man "saskrien" jautājumu bariņš. Ja vecāki kaut kādu iemeslu dēļ nevar/nespēj veikt pienākumu audzināt bērnu, kur ir vecvecāki, tantes, onkuļi, citi radinieki? Visiem ir kaut kādi radinieki tuvākās un tālākās radniecības pakāpēs. Grūti to bārabērnu paņemt audzināšanā? Laikam jau vieglāk aizbēgt no atbildības uzgrūžot to atbildību bezpersoniskai valstij.
Pie viena, tiem bļauriem, vismaz man noteikti, vienmēr ir vēlme ieteikt tad nu pašiem paņemt ģimenē un izaudzināt kaut vienu bārabērnu.
Vai tiešām ir slikti, ja bērns aug ģimenē, mīlēts? Un kāda starpība - mamma/tētis. divas mammas vai divi tēti? Galvenais jau, ka bērns top mīlēts. Un dzimumattiecību jautājumu jau katrs skatās caur konkrēto savu prizmu un tad, kad pienāk laiks so jautājumu risināt. Tam augošajam jaunajam cilvēkam ir pilnīgi vienalga, ko viņa mājas pieaugušie dara savā guļamistabā, viņš meklē savu konkrēto guļamistabu. Attiecības ar partneri jau ir katra cilvēka organisma vajadzība, nevis audzināšanas sekas.
Vai tiešām ir labāk, ja bērns augs par tradicionālu dēvētā ģimenē, kurā abi vecāki aizdzērusies tik tālu, ka par bērnu pavisam aizmirsuši, lai tikai neatdotu viendzimuma pārim, kurš gatavs par bērnu rūpēties?
Tas nu tā, saskrējuši jautājumi. Un - esmu atvērta diskusijai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru