Zinu, zinu, ka man ir "mendele" reizēm kādas tēmas uz riņķi aprunāt. Laikam kaut kāda vājība izrunāties un aprunāties tik ilgi, kamēr nav izrunāts viss, kas iekrājies. Nezinu, vērtējiet paši. Tik konstruktīvi, lūdzu (ja sagribas iekomentēt). Un - lūdzu, lūdzu izlasiet līdz galam, pirms ko komentējat...
Vispirms par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Šai tēmai pieskāros jau noteikti iepriekš. Vismaz divos pagaros rakstos - pērnā gada 4.septrmbrī un 7.septembrī. Iespējams, ka vēl kādos rakstos esmu kādi izteikusies.
Pieņemts uzskatīt par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām saukt tos, kuriem tās īpašās vajadzības vairumā gadījumu ir praktiski acīmredzamas. Vai nu fiziskas vai garīgas. Tipa - pārvietojas ratiņkrēslos, sejā cilvēkam "rakstīta" izteikta garīga kaite... Nu, kaut kas no šī cikla. Cilvēki, kuriem noteikti vajadzīgs kāds mehānisks priekšmets, lai pārvietotos, kādas zāles jālieto...
Tajā pat laikā, cik nu no manas saprašanas, īpašā vajadzība sākas jau ar zobārsta apmeklējumu zobā caurumu aizlāpīt. Blombe zobā jau arī var tikt uzskatīta par mehānisku palīglīdzekli. Tāpat spieķītis sirmmāmiņai, brilles, kad redze sāk atkāpties, kur vēl insulīns diabētiķim... utt.u.tml. it kā sīkkaites. Sīkkaites, kuras ir īpašās vajadzības "pavisam vieglais gals". "Smagais gals" jau ir tad, kad cilvēks ir cilvēks tikai pēc ārējiem, fiziskajiem dotumiem, bet pēc visa pārējā "dārzenīgaks par dārzeni" un nekādā mērā nav spējīgs kaut drusciņ socializēties. Ir "pārtikas produktu pārstrādes mehānisms".
Zinu, ka šajā ziņā atkārtojos, bet. Bet gribu tik atkārtot, ja "vieglais" un "vidējais" gals dzīves piespēlētās robežās kādā nebūt mērā dzīvo dzīvi, tad "smagais" gals tik eksistē bezkurienē. Zinu, ka esmu šerpa izteikumos un tēma ir - dilemma, neatrisināma laikam jau. Tajā ziņā, ka kurš mums, man devis tiesības šo jautājumu izlemt? Un vai spēšu uzņemties atbildību lemjot? Varu tik uzdot jautājumu...
Jautājumu par. Par žēlsirdības šprici. Situācijā, kad ir skaidrs tas cilvēks, pat tikko piedzimis cilvēciņš būs cilvēks tikai fiziologiski, bet citādi - priekšmets, kurš nerunās sakarīgi, nespēs neko domāt, nespēs vispār nekādas darbības veikt - ne fiziskas, ne garīgas? T.i. būs tikai un vinīgi "pārtikas produktu pārstrādātājs", kaktā sēdošs ķermenis, kurš pat nesapratīs diena vai vakars, pa palodzi zvirbulis lēkā vai saules zaķītis? Tāds - rotaļlieta mammai? Mammai, kura devusi nedzīvību it kā jaunam cilvēkam, pie viena "norokot" savējo? Bērni nāk padaulē dzīvei un lidojumam, nevis tāpēc, lai viņus visu viņa mūžu "no plaukta uz plauktu pārcilātu un putekļus nopūstu".
Dilemma. Es joprojām jūtos atbildīga par savu dēlu, kaut arī viņš "jau izlidojis no ligzdas un lido" savu dzīvi. Bet šī atbildība jau laikam ka ir katram vecākam.. Nu jā, mans bērns "lido", jūsējie arī. Un tas ir kāds nebūt piepildījums. Bet tie, kuri nelidos nekādā variantā, tikai "sēdēs kaktā un žēli īdēs"? Nezinu, kur risinājums? Un - kur beidzas humānisms elementārais un sākas mazohisms?
Kāpēc man prātā mazohisms ienāca? Ja situācijās, kurās invalīds, jebkurš - kā fizisks tā garīgs - kaut ko savas invaliditātes robežās arī pats mēģina ko darīt, tad viņam un viņa palīgam izveidojas jel kāda sadarbība. Abi sastrādājas, abi kādā nebūt veidā "ierakstās pagriezienā", spēj iespēju robežās dzīvot dzīvi, tad tajos gadījumos, kad tas ar DEĀK lēmumu akcptētais invalīds, kurš ir cilvēks tikai tāpēc, ka fiziski ir humanoīds un neko vairak par trulu sēdēšanu tur, kur nolikts, - viņš nedzīvo, tikai eksistē, bet tie, kuri vinu apkalpo, aprūpē - "norakstīts laiks un pūles". Ne tas humanoīds mēģina dzīvi dzīvot jel kā, ne arī tas viņa aprūpētājs dzīvi dzīvo. Jo "piesiets" apkalpošanā.
Zinu, šerpi un varbūt pat cietsirdīgi. Ir varianti, alternatīvas? Es nezinu, esmu mulsumā.
Vēl viens sāpīgs dilemmas jautājums ir eitanāzija. Par to jau reiz, pirms gadiem rakstīju. Toreiz izteiktā doma nav mainījusies. Tiesa, tagad varbūt citiem vārdiem un kā toreiz rakstītā izvērsumu.
Un te nu atkal ir, manuprāt, pārspīlēts humānisms. Jo - cik humāni ir gandrīz vai ar varu pakļaut cilvēku sāpīgam mocībām neārstējamas slimības gadījumā, kura noteikti beigsies letāli? Situācijā, kad nu nekādi nav iespējams izārstēt? Cilvēks sāpēs gaida beigas kā atpestīšanu, pie viena tuvinieki mokās līdzi mēģinot mirējam atvieglot ciešanas... Sanāk, vairāki cilvēki humanisma dēļ pakļauti sāpēm un grūtībām. Labi, šajos gadījumos ir zināmas prognozes par laika periodu, kurš ilgs līdz letālajam iznākumam. Es runāju par vēža slimniekiem, kuru gadījumos tā slimība atklāta pārāk vēlu, lai būtu cerības pozitīvam ārstēšanas rezultātam. Un gan slimniekam, gan viņa kopējam ir vienkārši jāpārcieš ceļš uz slimnieka aiziešanu uz mākoņa maliņu. Tas nav mūžgarš "pasākums". Mūžgarš tajā nozīmē, ka no cilvēka dzimšanas līdz finišam, lidojumam uz debesīm. Relatīvi neilgs laika periods, mokošs laika periods. Un tomēr - vai šādās situācijās, kad medicīnas iespējas ir galīgi un negrozāmi izsmeltas cilvēka atveseļošanā - un atkal, kurš būs tik drosmīgs un uzņemsies atbildību žēlsirdības špricei? Lēmums smags, paliek kā nasta visam atlikušajam mūžam. Bet no otras puses - varbūt šprice ir daudz humānāka par mokām slimniekam un apkārtējiem?
Jo - ir taču medicīnā arī tādi gadījumi, kad slimnieks komatozā stāvoklī, slimnīcas palātā guļ pieslēgts pie dzīvību uzturošiem aparātiem. Reizēm noveicas, aparāti nostrādā,, citas medicīniskas manipulācijas arī, cilvēks izveseļojas. Bet tajos gadījumos, kad medicīna savas iespējas situācijā ir izsmēlusi, nekādi uzlabojumi nenotiek, slimnieks guļ un guļ, tik aparāti uztur dzīvības ideju... Un tad tiek pieņemts kolektīvais mediķu un radinieku lēmums atslēgt aparātus, ļaut cilvēkam aiziet saules taku...
Un vēl nedaudz par pašnāvniekiem gribētu piemetināt. Gan jau, ka varbūt esmu ko šajā sakarībā agrāk jau teikusi. Ja atkārtojos, atgādiniet lūdzu.
Tie, kuri uz tilta margām, jumta malas, karnīzes vai citām tamlīdzīgām vietām stundām ilgi stāv ar saukli: "Es taisīšu pašnāvību!", ir klauni, kuri patiesībā vēlas pastiprinātu uzmanību un ņemtni ap savu personu. Tie, kuri patiešām nolēmuši izdarīt pašnāvību, to izdarīs bez lieciniekiem. Uzrakstīs atvadu vēstuli, iedzers dzeramo nomiršanai, pārgriezīs vēnas, pakārsies vai ko tamlīdzīgu. Izdarīs to vientulībā, kopā ar savu lēmumu un domām. Vai reālos pašnāvniekus izdodas paspēt izraut no nāves skavām? Viss atkarīgs no radiem, draugiem, paziņam, kuri šo cilvēku atrod darīšanas procesā vai sekundes pēc...
Bet tiem "parādes pašnāvniekiem" man reizēm gribas teikt: "Lec tad nu beidzot un nekavē laiku tiem, kuri ieradušies ar tevi krāmēties! Glābējiem, ugunsdzēsējiem ir svarīgākas lietas, ko darīt, nekā ņemties ar vienu psihopātu!" (Nu, piemēram, jāsteidzas skolā ugunsgrēku dzēst un bērnus glābt)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru