Kaut kad iepriekš tiku runājusi par šo tēmu gan runājot par sāņlēcieniem, gan par precēšanos kā tādu. Šoreiz man drusku par citu parunāt gribas. Ar zināmu devu neizpratnes.
Runa ir par gadījumiem, kad pāris apprecas un tad.... Tad sākas. Vīrs dikti daudz un ilgstoši kaut garāžā ar kaimiņiem "ārstējas" ar vismaz 0,5 l 40-grādīgu dziru. Pēc vēl, vēl, vēl tie 0,5 l.... Un tad mājās ierāpo (ja tam pietiek spēka). Nu nesāks vīrietis nodzerties ne no šā ne no tā. Vai nu jau agrāk, vēl pirms precībām, viņam šāda nosliece bijusi, tik nav pamanīta aiz rozā brillēm; vai arī ģimenes dzīvē kaut kas nogājis greizi, viņam nepietiek iekšējā spēka precību "likvidēt" juridiski, un tad nu "aizpeld". Un abi divi pārī mokās. Kādam vajadzētu būt tam stiprajam un pārtraukt laulību gan fiziski, gan juridiski, vai ne?
Vēl tiek nu ļoti iesmaidīts par vīriem, kurus bez uzraudzības uz veikalu nevar sūtīt. Nevis tāpēc, ka tomātu vietā nopirks grādīgo dziru, bet gan tāpēc, ka absolutli neorientējas pārtikas veikalā un vispār nezina, kas ir kas. Tipa zaļumu (pētersīļu, puravu, diļļu u.tml. produktu) vietā nopirks arbūzus, ābolus zaļā krāsā vai ko citu zaļu. Nu, kaut kā tā. Un mājās pat neatšķirs zupas šķīvi no otrā ēdiena šķīvja.
Ziniet, es laikam esmu izlutināta, bet mana mūža vīrieši ir mani mācījuši ēst gatavot un orientēties veikalā (atzīstos, biju šajā ziņā neapmācīta meitene, kurai par virtuves būšanām bija visai maza interese, kamēr dzīve nepiespieda sākt apgūt virtuviskās lietas....). Un arī draugu lokā vīrieši šajā ziņā ir darboties spējīgi un reāli palīgi virtuvē savam sievietēm.
Vēl par tām, kuras ierasts dēvēt par "blondīnēm" neatkarīgi no matu krāsas. Zināmā mērā aprobežotām ar "taisnvirziena" domāšanu, infantilismu zināmu. Vīrieši mīļie! Vismaz manā lokā nav tādu, kuriem patiktu ar tādām "vistām" auklēties. Nu, kaut kur saprotu, ka pensijas vecumā tālu aizdzīvojušies kungi tādas apprec, bet viņi pēk sev "rotaļlietas".
Ko īsti gribēju pateikt ar šo "palagu"? Mēs paši, kaut zemapziņas līmenī, izvēlamies sev dzīvesbiedru. Un dzīvojam tajā attiecību modelī, kurā jūtamies zināmā mērā ērti. Un tad nu nav ko žēloties un gaidīt līdzjūtību un žēlošanu no apkārtējiem. Ko mainīt varam tikai paši. Ja kādam/kādai patīk auklēties ar jau pieaugušu cilvēku papildus ikdienas rūpēm par daudz ko citu, uz priekšu. Tik nevajag tēlot cietēju un upuri.
Tas tā, īsumā. Ir kādas citas domas?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru