Nu jā, netieku es vaļā no visādām domām un pārdomām. Un būšu tikai pateicīga, ja šo penteri izlasīsiet līdz beigām....
Vispirms tiešām pafilozofēšu. Un sākušu ar cilvēkiem un diezgan populāro sazvērestības teoriju par zelta miljardu. Parakājos visupirms internetā meklējot to, kas nu tēmā sarakstīts. No piedāvātā klāsta tēmā kā zināmā mērā piemērotus manam šodienas uzplūdam izvēlējos divus - vietnē Spoki.lv un iinuu.lv. Tiesa, spokos raksts ir apjomīgāks un pētnieciskāks. Otrs - domas uzplaiksnījums.
Vispār, man šajā sakarībā radās asociācija ar šaha spēli. Ir karalis - valsts, ir figūras - cilvēki, kuri darbojas un iespaido lietas, vietas, notikumus, ir bandinieki - cilvēki, kurus var saukt par pelēko masu, kura realizē figūru idejas. Kaut kas no šī cikla, tā virspusēji laikam. Bet tajā pat laikā... Tajā pat laikā bandinieki ir tie, kas pirmie "nokļūst zem sitiena". Bandiniekus ziedo figūru spēlē. Visu nosaka figūras, jo karalim ir ļoti maza ietekme uz procesiem. Karaļa liktenis ir atkarīgs nevis no bandiniekiem, bet gan no figūru izspēles.
Dzīvē ārpus šaha galdiņa? Karalis - valsts ir aizsargājams lielums, tā pastāvēšana atkarīga no figūru - darbīgo cilvēku rīcības gājieniem. Bandinieki - pelēkā masa - vienmēr būs tie, ar kuriem figūras manipulēs, tie kurus bīdīs kāda cita ideju izpildei.
Zinu, šerpi teikts. Bet nav izslēdzami. Kā salīdzinājumam, drīzāk kā ilustrācijai laikam ka būtu vietā pieminēt masu pasākumus. Jebkurus. Izklaides pasākumus, mītiņus, pat karadarbību. Visus sabīda figūras, bandinieki uztver... Jo kādai figūrai vispirms vajag, tāpēc figūra rada kādu mehānismu, ideju vai ko tamlīdzīgu.
Tiesa, šajā praktiski standartā man pieklauvē kaut kas, kas laikam ka lec laukā kā izņēmums no normas. Tie ir Dziesmu un Deju svētki. Pirms 150 gadiem tos izdomāja un saorganizēja pirmo reizi. Pēc tam tie "aizripoja" un tiek regulāri organizēti. Protams, svētku iesākums bija kāda ideja, kurai sekoja idejas realizācija. Bet tas viss pasākums, nezinu, cik apzināti vai neapzināti, jau pāraudzis tajā, ka svētkus vajag visiem. Organizatoriem, dalībniekiem. Paaudžu paaudzēs vajag. Ideja, pasākums, notikums, kas seeen vairs nav tikai viena, divu, dažu vajadzībā. Sen jau ir visu, visu, visu vajadzībā. Organizatoru - dalībnieku mijiedarbība.
Bet atgriežoties tēmā.
Protams, vismaz no mana melleņu krūma raugoties, šajā pasaules šaha dēlī karalis ir ne tikai zināmā mērā abstraktais valsts jēdziens, bet arī zināmā mērā valsts personificējums valsta augstākās amatpersonas veidolā. Un šajā gadījumā nav no svara - karalis, prezidents, premjerministrs vai kas nu tur vēl nodēvējumā. Jebkurā gadījumā "bildīte", "izkārtne", "vizītkarte".... nu, kaut kas no šī cikla definējumā. No šīs amatpersonas atkarīgs... Laikam ka šajā laikposmā Zeļenskis ir vienīgais prezidents, kura personiskā darbības aktivitāte zināmā mērā ietekmē norises. Un tomēr - izņēmums no normas. Citos gadījumos, un ko līdzīgu laikam ka esmu jau iepriekš teikusi, valsts vadīšana tomēr ir kolektīvs pasākums, kurš visai maz atkarīgs tikai un vienīgi no vienas personas. Ir vajadzīgas figūras, komanda, kura atsaucas uz karaļa idejām un realizē tās dzīvē.
Cilvēku iedalījums pēc šaha figūru principa, vismaz manā skatījumā, nekādi nav atkarīgs no katra indivīda maka pilnuma vai tukšuma, no mantas, kura katram pieder vai nepieder. Cilvēki, figūras, bandinieki - atrodami jebkurā sociālajā slānī. Viss atkarīgs, un tikai, no katra cilvēka individuālā skatleņķa, tā plašuma vai šaurības. Jo - nauda un manta nāk un iet, nauda un manta ir gaistošs lielums. Šodien tā ir, rīt varbūt vairs nebūs. Pēc atkal "uzradīsies". Viss atkarīgs tikai no tā, ko cilvēks, figūra, dara ar viņam atvēlēto laiku, vietu un saprātu.
Figūras darbojas, skatās uz lietām, vietām, notikumiem plašāk, tām ir tām zināma stratēģija un darbošanās plāns. Bandinieki, pelēkā masa vairumā gadījumu tālāk par savām namdurvīm neredz, dzīvo saukļos un lozungos. Un reizēm ar savas personas nozīmīgumu nevietā un nelaikā. Bandinieki vienmēr krīt pirmie aiz sevis atstājot vien bezvārda putekļus. Ja figūras spēles gaitā krīt, pēc tām vienmēr paliek Vārds.
Kurš kurā vietā sevi ieraksta - jau individuāls redzējums. Bet, un atkal tikai manuprāt, katrs, kurš "Ko nu es, es jau pelēks lielums...." automātiski sevi ieraksta bandinieka vietā. Ne figūru kompānijā.
Labi, šai reizei pietiks. Un atkal - lūdzu tikai pamatotus aizrādījumus, ja nu tādi uzrodas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru