Ūdens procedūras

Kaut kā agrāk, kad klausījos, lasīju par ūdens procedūru lietderību organisma uzturēšanai kādā nebūt formā, tā nedaudz skeptiski iesmīkņāju. No cikla - var jau būt, un vispār ko gan visu neizdomā. Labi, reizēm, pēc nosalšanas ārpus mājas kur klīstot neklimatā, kājas silta, gandrīz karsta ūdens piepildītā bļodā izkarsēju, bet citādi...

Nu, citādi sanāca kā sanāca un reizēm (nu labi, vairumā gadījumu) ar tām ūdens procedūrām bija kā bija. Nē, runa nav par higiēnas vajadzības mudinājumu aiziet nomazgāties. Runa ir par "ārpusplāna" ūdens procedūru. Kājas karstā ūdenī izkarsēt, dušā vai vannā visu ķermeni "pasildīt". It sevišķi tad, kad kāda saaukstēšanās saslimšana "klauvē pie durvīm".

Kaut kā, var jau būt, ka "iedzimtā" slinkuma vadīta, gandrīz vai vienmēr, kad biju uz robežas, lai "saaukstējusies apgāzos" vai arī tā liga "pie durvīm klauvēja", atradu visādas it kā objektīvas atrunas, lai nekarsētos dušā/vannā. No cikla - aprims saslimšana, ieiešu mazgājamtelpā nomazgāties, procedūra nekur nepaliks un nepazudīs, tagad  primāri jātiek vaļā no klepus, puņķiem un vēl kaut kā nejauka. 

Un tomēr. Tomēr esmu laikam tikusi vaļā no tā varbūtējā slinkuma. Vairs nemeklēju kaut kādas atrunas, lai tik "neūdeņotos". Jau rudens pusē, septembra pēdējā nedēļā, kad biju "apgāzusies" klepū un iesnās, pamanīju, ka tad, kad nu beidzot tomēr sasparojos pakarstā dušā ielīst, klepus un iesnas jau saka "uzvesties" piesardzīgāk un aizdomīgi atkāpties pat straujāk.

Protams, iepriekšējos gados pēc gara ceļa vai nu ļoti putekļaina un citādi netīrību izraisoša darba esmu sevi gandrīz vai ar varu dzinusi nomazgāties neklausoties "Es nogurusi esmu, gribu tik gultiņā un ērtāk kājas iekārtot". Tik tām ūdens procedūras sekām fiziskajam stāvoklim kaut kā uzmanību nepievērsu. Nomazgājos un nomazgājos, un viss. Var jau būt, ka gadiem ritot pamazam esmu pasākusi vairāk sevī ieklausīties. Neapgalvoju, īsti nezinu, neesmu pārliecināta.

Bet ar tām ūdens procedūrām. Pēdējos mēnešus, var jau būt, ka tiešam esmu tam vairāk sākusi uzmanību pievērst, bet kaut kā pamazītēm un neatlaidīgi kaut kā pasākusi esmu - kā klepus un iesnas sāk uzbāzties, tā kaut reizes vairākas dienā dušā ielīst (vanna man nav). Protams, vēl visādi ķiploki, aveņu, dzērveņu tējas... Bet pēc tās dušošanās klepus un iesnas kaut kā atkāpjas, pārstāj uzbāzties. Un vairs skeptiski neiesmīkņāju par ūdens procedūras lietderību ne tikai higiēnas vajadzībām. Protams, šajā gadījumā higiēna arī sanāk - saaukstējušies mēs svīstam dzerot tās tējas, pienus ar medu vai ko nu no šī cikla. Un tad nu tā sviedru bagātība prom jādabū...

Nesaku, ka tā procedūra ir universāls līdzeklis visiem dzīves gadījumiem, bet noderīga gan.