Zinu jau, ka dažbrīt kādas domas aprunāju uz riņķi un no dažādiem stūriem. Tā gadās. Bet laikam jau ir tā, ka katrs runā un aprunā to, kas nu katram mieru nedod, kamēr nav pateikts viss, kas sakrājies tēmā. Tā nu tā pasaule un cilvēka psiholoģija pie viena iekārtota.
Par reliģiju nu noteikti esmu daudz, dikti un visādi runājusi. Tik laikam piemetināt vēlēšanās radusies.
Nu, pilnīgi vienalga man tas, kam kurš tic, kaut rūtainai zebiekstei zaļā pļavā. Un kādus rituālus veic savas ticības ietvaros. Kaut "uz ausīm polku lec". Es drusciņ par ko citu. Katrai reliģijai ir savs kulta celtņu stils un doma, kur tās kulta celtnes celt. Brīva griba un brīva iespēja. Man šīs celtnes, neatkarīgi no tā, kuras reliģijas kulta celtne tā ir, ir vieta, kur relatīvā klusumā pabūt pašai ar sevi, savām domām. Vieta, kurā iegriezties tad, kad ir kāda iekšēja vēlme tikt galā ar sevi un savām domām, zināmā mērā sakārtot "ķīseli" sevī. Kaut ko meditācijai līdzīgu izveikt...
Un tomēr, tajā pat laikā arī saulrieta laiks jūras malā, klusa ozolu vai bērzu birztala var būt tā vieta, kurā klusumā sakārtot domas sevī, zināmu meditāciju izveikt. Jebkura vieta, kurā it kā saplūsti ar apkārtējo, sakārto domas un it kā attīries, ir svētvieta. Ne vienmēr jāceļ grandioza katedrāle, kuras torņi mākoņus bīda, ne vienmēr jāmeklē kāds upuraltāris, uz kura ziedu nolikt Dieva pielabināšanai.
Tas, ko dēvējam par Dievu, ir katrā pašā. Katra paša individuālā attieksme pret sevi, lietam, vietām, notikumiem. Tai pat laikā - īsti nezinu, vai ticu Dievam, bet kaut kāda zemapziņas plūsma ir uz to, ka kaut kur ir kāds Soģis, kas vērtēs un izvērtēs mūsu darbus un ne darbus. Kaut gan - var jau būt, ka Soģis ir mūsu pašu sirdsapziņa, kura ik pa laikam pieklauvē vērtējot izdarītos darbus un ne darbus. Cilvēka Likteņlēmējs kaut kur uz mākoņa maliņas? Moiras, kuras vērpj likteņaudeklus? Nezinu. Var jau būt. Var jau būt, ka katram "zvaigznēs ierakstīts" likteņgājums... Un var jau būt, ka reizēm var to likteņgājumu kā nebūt pagriezt citā virzienā.
Tomēr ir kaut kāda neizskaidrojama pārliecība, ka mēs šai pasaulē ienākam katrs ar savu virsuzdevumu. Izdzīvojam dzīvi līdz tam mirklim, kad nu tas virsuzdevums izpildīts. Nezinu, tik doma tāda pieklauvējusi.
Vienkārši, laikam jau katram pašam jāatrod to līdzsvaru. Līdzsvaru starp sevi un to, kas ir ārpus sevis. Tad viss kaut kā piekārtosies. Un nav svarīgi - kā ritualizēti, kā un ko upurējot, kam ticot.
Tai pat laikā, un tikai mana neizpratne, nezinu, kāpēc par svētiem cilvēkiem dēvē tos, kuri nevis dzīvi dzīvo, bet pavada savu laiku tikai un vienīgi lūgšanās kaut kam. Nekā nedarīšana, tikai lūgšana jau neko nerada. Piedodiet par cinismu, bet nu plika lūgšanās un neiešana uz tualeti, kad laiks pienāk, tikai uzkrās to organismam nevajadzīgo vielu un radīs papildus neērtību. Un dabisko, kaut seksuālo, vajadzību ignorēšana un noliegšana ne pie kā laba nenoved. Es tā vienkāršoti, bet doma apmēram tāda. Še tomēr jāatrod tas līdzsvars un dabiskā procesa nenoliegšana.
Tas tik tā, viss ir tikai mans šībrīža skatījums... Gan jau, ka kādam varbūt cits viedoklis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru