Laikam jau par šo esmu izvāvuļojusies visādi un uz riņķi. Kā citu tēmu piedevas. Šoreiz pamēģināšu atsevišķi koncentrētāk.
Manuprāt, tie, kuri kladzina, ka esot kaut kā rīkojušies tāpēc, ka nav bijusi cita iespēja, liekuļo. Kāpēc tāds viedoklis? Jebkurā situācijā dzīve piespēlē vismaz divas iespējas, kuru izmantot - tā jau katra paša ziņā. Dzīve piespēlē iespējas, kuru izvēlēties - jau paša ziņā. Gluži kā paklūpot un nokrītot. Var piecelties, noskurināties un iet tālāk. Bet var palikt guļot un vaimanāt par to, ka paklupis un nokritis (pat bez "bojājumiem").
Jebkurā situācijā ir tikai - darīt vai nedarīt. Un "tāpēc, ka...." jau ir pēcmotivācija.
Tāpat, kā atruna "mani piespieda darīt" ir zināmā mērā komiska. Komiska tajā ziņā, ka - vai tad kāds reāli spieda, grūda? Tika piedāvāta iespēja darīt vai nedarīt un papildus izvirzīti noteikumi, kas pavada katru izvēli. Katra paša ziņā ir izvēlēties to, kas pašam lielas svarīgāk.
Reaģēt kaut kādā situācijā uz šantažētāju? Šis - kā papildinājums izvēlēm. Kaut kā neatņemama sadaļa laikam...Atgriežoties pie šantažēšanas. Ir muļķīgi "uzrauties" uz šantažētāju, kurš laikam ka "uzracis" iemeslu savai darbībai. Katrs jau dara kā grib, bet vai nav vienkāršāk, ar mazākām sekām, uzreiz pavisam atklāt šantažēšanas iemeslu? Šantažētājs jau neatstāsies, "vilks un vilks" naudiņu. Un, ja šantažētājs iekritīs, gan jau ka tas iemesls atklāsies galīgi un negrozāmi, galarezultātā sanāks paliels skandāls, un naudiņa vēl iztērēta...
Tas tā, īsumā. Un gan jau ka kādam atradīsies kāds cits viedoklis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru