Tāds drusku kliedzošs virsraksts, vai ne? Bet neko prātīgāku nesanāca izdomāt.
To, ka esmu drusku savādāka nekā apkārtējie, saku saprast jau laikam ka skolas gados. No sākuma īsti nesapratu, kāpēc tāda sajūta uzradās. Pie viena līdz apmēram 20 pāri gadiem diezgan stipri iekompleksēju no cikla "Ko mamma un tētis teiks? Ko par mani padomās apkārtējie - radi, draugi, paziņas un darba kolēģi?". Un tajā pat laikā nu nebiju nekāda briļļaina zilzeķīte ar izteikti pareizi uzvedību. Biju visāda - pareiza, nepareiza, visāda. Nē, nav jau tā ka absolūti ignorēju apkārtējās vides kaut kādas normas. Vienkārši bija nu daudz situāciju, kad "miers, miers, miers un tad... un tad "noraušanās pēc pilnas programmas"" - t.i. kādas kompānijas, tusiņš, un ne jau tas mierīgākais, līdz rītam vismaz; aiztusēšanās līdz nākamajam vakaram utt.u.tml.
Katrā gadījumā - dzīve ir raibs jūklis ar viskautko. Arī pieaugot visāda, pat visu laiku visāda. Gan jau ka tie, kas mani lasa regulāri - pamanījuši manus dažādos periodus.
Tagad - it kā jau mierīgāks periods dzīvē ieslēdzies. Un īpašāk jau kopš esmu apmetusies Vecmīlgrāvī. Un tomēr savādākība palikusi. Laikam jau pamanījāt. Nepatīk standartums domāšanā. Nav jau tā, ka noliedzu, vienkārši uz daudz ko paskatos arī no cita kakta.
Un ko tad īsti es ar visu to palagu pateikt gribu?
Man ir tiesības domāt tā, kā domāju balstoties uz to, kā izprotu "sastaptos" faktus, lietas, vietas, notikumus. Un jums jau arīdzan ir savs viedoklis. Tik še, nezinu, cik nu vietā, manas, tavas, mūsu tiesības beidzas tur, kur sākas kaimiņa tiesības. Zinu, ka frāze nodrāzta, bet...
Bet. Ja izsaku kādu viedokli mēģinot to pamatot, pamatot ar esošām zināšanām un citiem resursiem, tad nu lūgums - ja ir ko iebilst, tad lūdzu "nepareizi ir tāpēc, ka...". Arī jel kādu pamatojumu pretī liekot. Un bez saukļiem. Saukļus arī pati māku radīt.
Tas nu tā, atgādinājumam. Jo ir bijuši gadījumi...
Drusku pie iesākuma atgriežoties. Tā dzīves agrīno gadu sajūta "Ko par mani padomās?...." reizēm nu ļoti lauza pēc būtības. Un izlauzās visādos neparedzējumos pašas iekšējā būtība ar apkārtējās pasaules zināmu uzspiestību. Kad pārstāju sevi lauzt, ļoti pamazām viss kaut kur sastājās vietās. Tikai diemžēl tam bija vajadzīgi ilgi gadi... Ilgi gadi, lai atbrīvotos no klišejām uzvedībā un reizēm klišejām domās. Un tik tagad pamazām izveidojies zināms balanss starp sevi un apkārtējo vidi.
Un es nerunāju par kultūrvides kaut ko vispārpieņemtu, ko katrs ievēro saprātīgās devās. runāju par iekšējo pasauli, tās sabalansu ar apkārtējo pasauli...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru