Tā nedaudz. Un atkal kārtējā jēgas meklējumā. Un iesākumam ar dažām atsaucēm uz kādreiz rakstīto.
Vispirms par pulksteņu grozīšanu pārejā no ziemas laika uz vasaras laiku un otrādi. Par šo viedokli sanāca izteikt divas reizes un apmēram vienu un to pašu pateikt, tik citiem vārdiem abos rakstos - 29.10.2017. un 10.11.2023. Otrais sanāca tāpēc, ka biju aizmirsusi, ka tēmā jau esmu izteikusies. Tik vēlāk netīšām pamanīju iepriekšējo rakstu. Ārā tomēr nedzēsu nevienu. Lai nu paliek. Šis nu ir tas gadījums, ka ij tad, ij nesen manas domas šajā gadījumā nav mainījušās. Jo reāli neredzu ekonomisku un citādu pamatojumu tai pulksteņu grozīšanai. Laikam tik to, ka kāds/kāda cenšas ar bezjēgas darbību pamatot savu nozīmīgumu.
Vēl reiz jēgu meklēju domājot par tiem, kuri jebkādas noziedzīgas darbības sadara. Protams, laiks kopš raksta publiskošanas pagājis, bet tēmas jautājumā tā arī jēgu neesmu pamanījusi, sastapusi. Laikam tā arī nesapratīšu.
Reizēm uzrodas jēgas meklējums domājot par ideālas sabiedrības radīšanu. Te nu man tāds "ups" iestājas. Ideāla sabiedrība? Man labāk patiktu dzīva sabiedrība. Jo tas, kas sasniedzis ideālu kādu nebūt, apstājas attīstībā, jo nav vairs uz ko tiekties. Apstājas, regresē, nedzīvo, mirst. Mēs vēlamies mirt? Tā, pirms noliktā laika? Nedzīvot dzīviem esot?
Cik nu manā redzējumā, ko uzlabot, ko "atmest", kaut ko ar kaut ko nomainīt, visādi darboties utt. jā, tikai neapstāties attīstībā. Ideāla sabiedrība ir mirusi sabiedrība, kurai vairs neko nevajag sasniegt.
Pieskaroties karam kā tādam. Un uzreiz - nevienā acī neapgalvoju, ka karošana ir jauka būšana. Nekad to neesmu apgalvojusi. Tikai šo darbību mēģinu apskatīt no dažādiem stūriem, bez "vienvirziena domāšanas".
Un zinu, ka manis teiktais varētu skanēt ciniski. Bet uz lietam, vietām, notikumiem jau laikam ka jāskatās no dažādie m aspektiem. Tik tad tā "bilde" var skaidrāka kļūt, vai ne?
Karadarbība kā tāda vispirms jau vajadzīga militārajai rūpniecībai. Lai atbrīvotu noliktavas no saražotā. Nesakiet man, ka militārismam vajadzīgie priekšmeti (visāda veida ieroči, apģērbs u.tml. lietas) netiek ražoti visu laiku, ik dienu, ik stundu. Saražotais uzkrājas noliktavās un klājoties ar putekļiem tik pamazām sak aizņemt vietu. Ar karadarbību tās noliktavas patukšojas atbrīvojot vietu no jauna saražotajam.
Ja cits kas saražotais (sadzīves tehnika, pārtikas preces, apģērbs u.c.tml.) "iet uz riņķi", visu laiku, ik dienu ir apritē un top pirkts, lietots, ļoti reti kad aizķeras noliktavās, tad militārajām vajadzībām saražotais nu nav ikdienā nepieciešamais produkts un bez karadarbības jebkur, jebkurā planētas nostūrī atradīsies noliktavās gaidot "labākus laikus". Kaut kur taču tas viss ir "jānogrūž".
Še pieskaroties Krievijas - Ukrainas "pasākumam". Jau iepriekš esmu klidzinājusi, ka Krievija patlaban ar svešām rokām atbrīvojas no saviem cilvēkresursiem un militārās tehnikas. Pie viena Krievija, nezinu, gribēti vai nē, bet ar savu "speckautko" ir zināmā mērā attīstījusi Ukrainas armiju. Jo pēdējo nepilnu divu gadu laikā Ukraina ir savā apbruņojumā saņēmusi lielu daudzumu modernākās kara pariktes. Tas nu tā.
Un te nu zināms piemērs tam, ka militārā ražošana "tīra" noliktavas visā pasaulē. Ukrainas vajadzībām tiek saziedota tehnika, kura citādi stāvētu noliktavās un bezgala ilgi varbūt vēl gaidītu savu praktisko pielietojumu.
Un pie viena, karam beidzoties, sāksies karadarbības rezultātā sabojātā atjaunošana. Un jau ar jauninājumiem, jaunievedumiem. Savā ziņā vides modernizācija straujākos tempos.
Tas laikam uz šo mirkli viss. Zinu, un atkārtojos, skan varbūt tiešām ciniski. Bet arī no šī stūra laikam ka jāpaskatās uz notiekošo. Un pie viena - man nu tiešām ļoti gribētos, lai tas "bardaks" ātrāk beigtos....
Vispār, un ne reizi vien atkārtoju, esmu atvērta sarunai un konstruktīvismam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru