Publiskā interneta telpā diezgan regulāri parādās informācija par to, ka Krievijā mātes lepojas ar to, ka viņu dēli piedalās nesmukumā Ukrainā, pašas dēļ kaut kādām naudiskām motivācijām sūta dēlus tur karot, nomirt. Un pēc vēl ar lepnumu saņem visādus morālus un mantiskus labumus no minētās valsts amatpersonām.
Tad nu man "Ups!".
Pārdot, nodot savu dēlu, lai pašai uzlabotos mantiskais un morālais statuss? Sūtīt savu dēlu drošā nāvē bezjēdzīga, nejauka, neadekvāta pasākuma laikā? Tā jau ir nodevība pret pašas bērnu. Ļoti smaga nodevība. Un te nu - tikai šķaudiens atlicis līdz dzimtenes nodevībai. Jo var gadīties, ka atnāk onkulis kaut no tās pašas Ķīnas, piesola pavisam lielas naudiņas un tad nu "kirdik" tēvzemes mīlestībai. Pārdos, nodos pat acis nemirkšķinot.
Tās mammas ir bumba ar īsu laika degli Krievijas kā valsts pastāvēšanai. Par cik ir morāla degradācija un tēvzemes nemīlēšana.
Ja ir tik zemu krists, ka tās mammas gatavas dēlus pārdot sava izdevīguma dēļ, ja jau viņām ir vienalga tas, ka tie dēli nesmukas lietas dara, ka gatavi doties kauties ar kaimiņu kāda personāža ambīciju dēļ, ja gatavi par neko, tukšā vietā nogalināt praktiski nogalināšanas pēc un paši mirt par neko - sakiet, kāda tur dzimtenes mīlestība? Tās mammas gatavas uz visu, ka tik sev bulciņas nodrošināt.
Ja Krievijas administrācija tur godā mātes, kuras savus bērnus nodod/pārdod un sūta savus bērnus acīmredzamā nāvē ar bezjēdzīgu motivāciju, tad - vai nav tā, ka Krievija strauji iet uz pašiznīcināšanos?
Un ekonomiskā situācija valstī, zemais dzīves līmenis nav arguments tam, lai kādā veidā bezjēgā sūtītu savus bērnus kaimiņam uzbrukt. Vienkārši tāpat, kāda onkas ambīciju apmierināšanai.
Ziniet, vismaz man noteikti, būtu kauns par sevi, ja mans dēls aiz "nekodarīt" un "kādam onkam sagribējās" uzbruktu kādam, kurš kaimiņos dzīvo. Man būtu kauns, ja man par viņa rīcību solītu kaut kādus labumus. Ne tāpēc esmu to puiku pasaulē laidusi, lai viņš ko nejauku darītu. Es jūtos līdzatbildīga visā, ko viņš dara. Un esmu gatava līdzatbildēt par viņa rīcību.
Ja mans dēls ko nejauku lielā apmērā izdarītu - tā būtu mana vaina, jo neiemācījusi.
Dotajā laika nogrieznī - lepojos ar dēlu. Par spīti visām manām kļūdām un neizdarībām ir izaudzis cilvēks.
Kā ir ar jums?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru