Izdevniecība Liesma, 1972.gads, 230 lpp.
No vācu valodas tulkojusi Ērika Lāce
Lasīju vienu reizi noteikti dziļā jaunībā, precīzāk - pusaudzības gados. Un noteikti kaut kur pēc1972.gada, kad grāmata tika izdota pirmo reizi noteikti. Abas ar draudzeni, aizrāvušās ar indiāņu tēmu pateicoties vācu kinostudijas Defa indiāņiem veltītajām filmām ar Goiko Mitiču kā galveno indiāni tajās filmās, klīstot pa pilsētu vasaras brīvdienās un garāmejot netīšām ielūkojoties grāmatnīcu piedāvātajos klāstos, "uzdūrāmies" šai grāmatai, kuru steidzīgi nopirkām. Tiesa, kopā ar kaut kādu nelasāmu balastu - tajos laikos grāmatnīcās bija tāds niķis - "ejošai" grāmatai pie pārdošanas "piekabināt" līdzi kaut ko paavisam tādu, kas noteikti līdz mūžības galam putētu plauktā un aizņemtu vietu (kas notika ar to balastu, neatceros, bet arī vecākiem uz to skatoties bija grūti noslēpt nicīgumu).
To, ka šī grāmata ilgu laiku netapa pārlasīta pēc pirmās izlasīšanas reizes, atceros labi.
Pēc, vienā mirklī iestājās mani "klejojumu gadi", daudzas manis savāktās grāmatas, arī šī, aizgāja zudībā. No visas manas personiskās bibliotēkas agrākos gados iekrātā atlicis pavisam nedaudz; veidoju bibliotēku praktiski no jauna.
Pirms gadiem trim radās situācija, kuras rezultātā bija iespēja atkal tikt pie šīs grāmatas. Tagad sāku pārlasīt, lai saprastu, kādēļ tā savulaik tapa vienreiz izlasīta un pēc atstāta plauktā nekustināta krājot reizi par reizei noslaukāmos putekļus. Jo toreiz izlasījās un nolikās plauktā. Fenimora Kūpera grāmatas bija aizraujošākas savos stāstos par indiāņu un balto cilvēku savstarpējām attiecībām.
Īsumā. Grāmata ir stāsts no divpadsmitgadīga indiāņu puikas puikas skatījuma dzīvojot ciltī ar visiem vigvamiem, medībām, ziņu druskām par baltajiem cilvēkiem un viņu "brīnumiem". Laika periodā no agra pavasara līdz kādam brīsniņam vasaras viducī. Darbības laiks - tas, ko mēs varētu nodefinēt kā Mežonīgo Rietumu, kovboju un laiku, kurā baltie cilvēki pamazām un mērķtiecīgi "bāza zem sevis" Ziemeļamerikas āres.
Lasot beidzot sapratu, kāpēc tā grāmata toreiz zināmā mērā neapzināti, jo ar draudzeni bijām kaut kā "iekšā" indiāņu tēmā un sajūsmā par viņiem, tā grāmata aizlikās plaukta stūrītī ilgoties pēc labākiem laikiem. Manā skatījumā šo grāmatiņu varētu nodēvēt par ļoti kvalitatīvu vidusskolas skolēna sacerējumu brīvā tēmā.
Raiti, viegli lasās un notikumi raiti virpinās uz priekšu. Tomēr piekasīšanās sākas pie jēdzienu izmantošanas. To jēdzienu, kuri ir skaidri baltajiem cilvēkiem, bet neder izmantošanā no indiāņu zēna skatījuma tādā nozīmē, ka nekādi nevar tos zināt. Kā arī cilts kopējās darbības, kopnotikuma aprakstam. Tobiš - ja nu raksti par tiem aizlaikiem un no indiāņu skatu punkta, tad "neklēbējas" izmantot tādu vārdu kā kilometrs. Nu nebija viņiem tolaik vēl izpratnes par šo mērvienību, kuru lietoja citas rases pārstāvji.
Bet, nu 12 - 13 gadu vecumā var lasīt kā normālu piedzīvojumu gabalu. Bez kaut kādas dziļākas jēgas un autentiskuma meklēšanas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru