Par skolām kā tādām

Par skolotāju algām, to veidošanos rakstīju šī mēneša 14.datumā, ar domu, lai kaut drusku kādiem rastos izpratne par skolotāju algu veidošanās mehānismu. Tagad ir nobriests par skolām kā tādām izpausties. Sakarā ar to, ka publiskā telpā parādās informācija par periodisku kādu skolu slēgšanu, kādu skolu apvienošanu un daudziem ir iekšēja šūmēšanās no cikla "Kā tā var! Kā var apdalīt bērnus ar iespēju mācīties!".

Sākšu ar to, ka skola ir ne tikai tas, ko bērniem māca mācību stundās. Skola ir telpu komplekss, kurā tiem bērniem noris mācību stundas un atpūtas brīži starp tām mācību stundām. Skola ir telpas, kurās savas mantas darba laikā atstāj skolotāji, tehniskās telpas, kurās tehniskais personāls glabā darba inventāru, telpa direktoram, skolas sekretārei. Daudz telpu dažādām skolai nepieciešamām darbībām. Skolā ir cilvēki, kuri nodrošina skolas darbību un par to saņem algas. 

Tagad par naudiņām, kurās ietilpst ne tikai skolotāju algas. Šajās naudiņās ir arī skolas tehnisko darbinieku un cita personāla algas. Naudiņās ietilpst visa veida komunālie maksājumi skolas darbības nodrošināšanai - par elektrību, ūdeni, apkuri. Un vēl šo to citu. Kur šīs naudiņas rodas? Tātad.

Katru gadu tiek apstiprināts valsts, pašvaldību budžets, kurā ir atvēlēta noteikta naudiņas summa tieši skolu visādai uzturēšanai nākošā kalendārā gada ietvaros. Cik tam visam tiek atvēlēts - jau pavisam cits jautājums.

Tagad par tām visādām reorganizācijām, optimizācijām un tamlīdzīgām būšanām, kad daļa skolu tiek slēgtas vai vairākas skolas apvienotas vienā.

Katra skola kaut ko izmaksā tiem, kuri maksā tos ar bērnu izglītošanu saistītos izdevumus visādos. Un sekots rentabilitātei tīri pragmatiski vadoties no līdzekļu izlietojuma. Ja tā padomā, jebkurš rēķina savus izdevumus un ieņēmumus un spriež par to, kurš ieguldījums ir prātīgs un kurš ne pārāk. Tas tā, dziļākai izpratnei.

Valstij katra bērna bezmaksas apmācība skolā izmaksā noteiktu naudas cipariņu. Reorganizē, apvieno, reizēm slēdz tās skolas, kurās uz pētījuma brīdi izdevumi skolas uzturēšanai ir lielāki par mērķauditoriju - skolēniem. Tas ir, apmācāmo bērnu skolā ir krietni mazāk par bērnus apkalpojošo personālu - skolotajiem, tehniskajiem darbiniekiem u.c. - kuriem reizēm jāmaksā alga par dīkstāvi. Reizēm pat tā pati apkure ziemas sezonā - par cik daudzās skolās pilsētās ir centrālā apkure, tad bieži tiek apsildītas tās telpas, kuras sezonas laikā netiek izmantotas un nav paredzams, ka pārskatāmā nākotnē tiks izmantotas. Piemēram, skolā ir 15 pirmklasnieki, 70 desmitklasnieki. Bet visāda līmeņa skolas darbinieki - 174. Sakiet, tā vispārīgi, - vai tad visi 174 cilvēki ir aizņemti to 85 izglītošanā? Kaut skolotāji? Jo ir virkne mācību priekšmetu, kuri "nepienākas" ne pirmklasniekiem, ne desmitklasniekiem. Tie skolotāji, kuri attiecīgajos posmos "nepienākas"? Laikam, ka mājās sēž, naudiņas nesaņem, darbā skaitās, bet nestrādā. Tehniskajiem darbiniekiem - darbā jābūt, algas kaut kādas saņem, bet tomēr viss tukšgaitā, jo ir krietni mazāk darba nekā tad, ja skolā būtu daaaaudz vairāk to bērnu. Rezultātā - nav īsti rentabli, lētāk sanāk nedaudzas lielākas skolas uzturēt, nekā n-desmit mazas. Darbinieku dīkstāve - tomēr zināmā mērā līdzekļu izsviešana gaisā. Un kurš pie mums ir tik bagāts, ka par neko tērē naudu? (Es nerunāju par kukū gadījumiem, kuri nav šī raksta tēmā)

Ir arī gadījumi, kad kādā skolā garākā laika periodā neizdodas nokomplektēt skolotāju kolektīvu un tādējādi ir problēmas nodrošināt bērnu apmācības kvalitāti. Tad arī tā "nekomplekta" skola, visticamāk, tiks pievienota citai, nokomplektētai. Tās pašas apmācības kvalitātes nodrošināšanai.

Kā tiek pārdalītas naudiņas, kuras it kā pāri paliek pēc skolu slēgšanām/apvienošanām/līdzīgām procedūrām - konkrēti pateikt nevaru, nepiedalos tajās pārdalēs un tamlīdzīgās būšanās. Tie, kuri tajos procesos piedalās, labāk paskaidros. Vienīgi pieļauju, ka (kaut teorētiski) tās naudiņas kaut pa pāris centiem tiek sadalītas starp tam skolām, kuras atrodas tajās pašvaldībās, kurās notikusi dažu skolu aizvēršana kaut kāda iemesla dēļ. Varu maldīties, bet šāds variants nav izslēgts.

Katrā gadījumā, jebkurai skolu sistēmas izmaiņai liela nozīmē ir tieši finansiālajam un tehniskam nodrošinājumam. Tā lietderībai un skatīts tiek katrs gadījums konkrēti pirms lēmuma pieņemšanas. Vēlreiz uzsveru, skolas finansētājam nav rentabli uzturēt, kaut vai, tādu skolu, kurā mācās viens bērns, bet skolā 156 visāda līmeņa darbinieki un nav prognozējami, ka kaut kas mainīsies šajā situācijā.

***

Te, pie viena, atmiņā uzplaiksījās vietnē Facebook redzētais/lasītais karantīnu laikā.

Dažas ar karantīnas laika apmācības kā tādas un mācību saturu neapmierinātas māmiņas sagribēja kopā dibināt privātskolu un bija neapmierinātas par to, ka atbildīgā valsts institūcija nedeva atļauju privātskolas dibināšanai tikai uz "plikas" idejas pamata. Māmiņas bija sašutušas par to, ka no viņām prasīja informāciju par to, kā un kur viņas nodrošinās to mācīšanas procesu, ieskaitot centralizēto valsts pārbaudes darbu norisi. Bija neapmierinātas no cikla: "Mēs gribam savādāk mācīt bērnus! Kāpēc mums jautā par telpām un tamlīdzīgām būšanām?". Aizmirstot to, ka mācību saturs ir mainīgs lielums, bet mācību telpas - stabils. Un skolas atvēršanai ir vispirms noteiktas tehniskās prasības, kurām pēc tikai seko mācību satura programma.

Mēs taču zinām, pie mums, Latvijā, daudzas skolu ēkas, kuras stāv kur stāvējušas mainoties varām un, attiecīgi, mācību saturam. Galu galā - skolas ēka ir vieta, kurā realizēt bērnu mācīšanas procesu. Ko un kā kurā mirklī tur māca saturiski - jau cits jautājums. Un, ja tā var teikt, skola arī zināmā mērā ir uzņēmums. Ar savu specifiku. Un, lai atvērtu skolu, nepietiek ar ideju, vajag sapratni par to, kur, kādiem līdzekļiem un daudz ko citu tas taps darīts. Ir noteiktas birokrātiskās prasības, kuras jāievēro. Vienalga - privātskola, valsts vai pašvaldibas skola.