Nu, jā. Laikam tāds mikslis, kurš saradies otro dienu pa mājām praktiski. Nu labi, vakar uz mirklīti līdz veikalam izvilkos nopirkt to, kas pats pie manis neatnāks. Un mājās esošais uz krietnu galu gāja.
Njā.... Stipri jūtams, ka man vairs nav sešpadsmit krietnu laiciņu. Vairāk kā nedēļu kur iets, kas skatīts. Un ir bijuši mirkļi, kad reizes trīs vismaz ir no mājām laukā iets. Organisms satonizējās un prasījās pēc mierīgāka režīma.
Nē, nav tā, ka visu laiku tikai un vienīgi gultas režīms. Dies' pasarg'. Kaut ko jau pačabinu, parosos elementāro no cikla par "atpūšoties grīdu uzmazgāt, kaktus nav par skādi biežāk patīrīt". Un vēl vilkšanās uz pirmo stāvu, uz soliņu durvjpriekšā ar cigareti zobos pasēdēt...
Kaut kā esmu iemanījusies dzīvot mājā starp cilvēkiem, kuriem strādnieku šķira ir galvā, nevis statusā. Nesaku, ka viņi ir slikti. Viņi ir savādāki. Un tā savādākamība vienkārši ir jāpieņem. Tādi viņi ir un cauri. Un katram ir savs stāsts par to, kāpēc ir sanācis tā, ka nu tā dzīvošana ir te, nevis kur citur. Tie stāsti būtu romāna vērti. Varbūt kādreiz uzrakstīšu.
Un joprojām mājā ir klusais gandrīz vai kariņš ar tadžikiem. Uzbeki, kirgīzi - cilvēki kā cilvēki, kuri aizbraukuši no mājām maizei naudiņas pelnīt. Kam negadās, arī daudzi mūsējie Eiropā naudiņas pelna šurp atbraucot tērēt. Toties tadžiki joprojām ir klusās šausmas. Nav iemācīti aiz sevis savus s* savākt; bieži jāatgādina, ka te nav viņu kišlaks ar viņu kišlaka paradumiem. Un viņu sajūsma par blondīnēm reizēm stipri pārkāpj pieklājības robežas tik tālu, ka nākas to "sajūsmu" ar gaļas cirvīti ārstēt. Ij tad nav drošības, ka spējīgi saprast, jo, ir radies iespaids, ka visas iespējamās smadzenes satecējušas kaut kur starp kājām. Mans ne modeles augums un jau stiprāk sirmot sākušie mati ir tikai pluss, jo mani liek mierā.
Vēl viens pluss - tie, nedaudzie, kuri pēc putiniskās ofensīvas sākuma ierakstījās ofensīvas atbalstītājos ar izteiktu negāciju pret ukraiņiem, pamazītēm ir pametuši šo tiešām daudznacionālo mitekli. Latvieši, krievi, ukraiņi, baltkrievi, indusi, uzbeki, tadžiki, pārītis kirgīzu, filipīnieši un kas tik nu vēl. Ar indusiem un filipīniešiem diemžēl kaimniskā pačalošana nesanāk. Latviski viņi nemāk, pat ne krieviski laikam. Un diemžēl mēs nezinām viņu valodas, pat angļu valoda ilgojas pēc labākiem laikiem. Akūtos gadījumos nākas saimnieku par starpnieku sarunā aicināt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru