Raksts top vietnē Facebook pamanītā ieraksta iespaidā. Raksta autors kā kaut ko šausminošu minēja to, ka VID kantoris ieviesis kaut kādu programmu, kura ļauj kontrolēt VID'u interesējošās lietas.
Cik nu no mana kaktusa pazares un arī vispārīgi realitātē - un kas? Kur problēma? VID'am darbs kontrolēt naudas plūsmas uz visādām pusēm. Par to, ka VID's savu darbu dara un uzlabo darba metodes - tikai normāli. Priekš tam jau tā iestāde ir.
Ja kādu uztrauc tas, ka kaut kādas izsekošanas vispār ir un notiek, reizēm pat pastiprinās, tad man tam kādam vienmēr gribas pajautāt: "Tev ir ko slēpt? Tev ir kas negodīgs kabatā?".
Visos laikos, pie visādām varām - totalitārām, netotalitārām, demokrātiskām, nedemokrātiskām, visādām - ir dienesti, kuru pienākumos ietilpst kādu savu pilsoņu slepenas pārbaudes/novērošanas. Tomēr viņi neskraida pakaļ/neizseko pilnīgi visus pilsoņus. Sakiet, jēga kur izsekot zīdaini ratiņos, pensionāru ar minimālo pensiju, alkonautu, kurš "neizžūst" 24/7, rūpnīcas virpotāju, kurš dzīvo pēc principa "darbs, mājas, šahs ar kaimiņu"? Te var skaitīt tās iedzīvotāju kategorijas līdz bezgalībai. Ar visādiem līdzekļiem tās pārbaudītājinstitūcijas aktīvāk pārbauda tik tos, kas kaut kādu visādu iemeslu dēļ nokļuvuši pārbaudāmo pilsoņu kategorijā. Un tikai tik daudz, lai noskaidrotu noskaidrojamo, cits tās iestādes neinteresē.
Un vispār - mēs, ikdienas cilvēki, arī reizēm un savām metodēm pārbaudām kāda sastapta pilsoņa "aizmugures plānus". Lai sapratu, kā veidot/neveidot ar to sastapto cilvēku savas attiecības. Tikai normāli.
Te vēl gribu drusku pievērsties citām, pasāpīgām tēmām. Iz PSRS laikiem. Un, jā tēmas ir sāpīgas, ļoti sāpīgas, netaisos attaisnot tās metodes. Tik drusku paskatīties no tā aspekta, par kuru kaut kā nerunā.
Vispirms par 1936/.1937.gadu represijām PSRS. Jā, nebija jauki un nebija jaukas metodes. Bet tajā pat laikā - tolaik esošā vara atbrīvojās no tiem, kuri varēja būt potenciāli draudi tai. Protams, bija ļoti liels procents to personāžu, kuri pirms tam ar nejaukām metodēm panāca varas nostiprināšanos un tajā mirklī bija kļuvuši "lieki un izmetami kā nekam citam vairs nederīgi". Nu, katrā gadījumā zem tām represijām pakļuva ne jau ierindas strādnieki rūpnīcās, vai kolhozu laukstrādnieki parastie. "Gaļasmašīnā" iekļuva tie, kuri bija valstī ar kaut ko pazīstamas personas. Augsta ranga amatpersonas, zināmi inteliģences pārstāvji, zināms daudzums militārpersonu. Arī var daudz skaitīt. Un ne jau kolhozniekus, strādniekus, sētniekus.
Par deportācijām zināmā mērā var teikt to pašu. Uzradusies vara attīrīja vietu savējiem no visādām tai nevēlamām personām, no kurām kaut teorētiski varētu sagaidīt visādu apzinātu pretestību, pretdarbību. Ne jau govju ganus, rūpnīcu proletariātu deportēja. Lai piedod man tie, kuri izgājuši cauri tām deportācijas sekām. Dzīve tā bija iegrozījusies, ka šie cilvēki bija nevēlami jaunajai varai, un tā no viņiem mēģināja tikt vaļā.
Es neattaisnoju tās metodes nekādi. Ir lietas, kuras attaisnot kaut kā pirksti neklausa. Tai varai vieglāk bija pāri nodarīt, nekā "pievērst savai ticībai" ilgās un argumentētās sarunās.
Un visdziļākā cieņa par to, ka nesalūza, ka palika cilvēki par spīti visām tam šausmām.
Vispār, arī tas, ka no Latvijas tika izraidīti pulciņš Krievijas pilsoņu, kuriem nebija vēlmes ievērot Latvijas likumus, arī savā ziņā ir variants, kā atbrīvoties no Latvijai nevajadzīgajiem, pat naidīgajiem personāžiem. Bet - process ir civilizēts. Izraidītie zināja, ka viņiem būs jādodas prom, ja nepakļausies likumiem. Viņu brīva izvēle bija pakļauties vai nepakļauties, un viņus neviens lopu vāģos nesēdināja/nesēdina.
Labi, izplūdos. Ja gribat, metat ar spilveniem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru