Doma šim rakstam uzradās divus savus kaimiņus pavērojot.
Viens esot jūrnieks, kuģa kapteinis, kurš manā mājā esot apmeties uz pāris mēnešiem, starplaikā starp reisiem. Otrs - kungs jau ar krietni nosirmojušu galvu; kad še ievācās pirms kāda pusgada un ilgu laiku dzīvoja laikam ka piektajā stāvā, normāli pārvietojās, komunicēja ar kaimiņiem. Tagad ir ar saimnieka atbalstu pārcēlies uz mana spārna vienu istabu. Esot problēma ar pārvietošanos; esot pārciests vismaz viens (ja ne divi) insultiņš.
Kapteinis, krastā nokāpis, turpina peldēt. Šoreiz alkohola veikalā (ja ne pat pašā ražošanas uzņēmumā) tā, ka reizēm liekas, ka viņam īsti vairs nav skaidrs, kāds ir dienas posms (rīts, diena, vakars, nakts). Un arī sejā stipri ierakstīts tas, ka viņš peld arī krastā nokāpis.
Un, te, nu. Nesakiet, ka jūrniekiem tas ir stils un norma peldēt grādīgās dziras plašumos. Tā ir bezatbildība pašiem par savu dzīvi, kad došanās jūrā notiek tikai tādēļ, lai būtu nauda peldēšanai uz sauszemes. Taisnošanās, ka darbs smags un bīstams, tādēļ top lietots alko, ir tikai vīģes lapa savas alkoatkarības vājam attaisnošanas mēģinājumam.
Par to it kā kapteini mana neizpratne laikam tā arī paliks neatbildēta jautājuma līmenī. Kā var uzticēt cilvēkam, kurš ne pārāk atbild par savu dzīvi, sevi vispār, uzticēt atbildību par citiem cilvēkiem, ar kuriem kopā darāms darbs? Jo atbildība, manuprāt, jau sākas vispirms ar atbildību pašam par sevi un paša sadarīto.
Par to otru kaimiņu neredzēju cita risinājuma, kā kautrīgi vērsties pie saimnieka.
Vēl relatīvs sīkums būtu tas, ka viņš, izejot no istabas gaitenī, savas istabas durvis atstāj vaļā tā, ka dažiem viņa kaimiņiem vienkāršāk ieiet viņa istabā, nekā pa gaiteni pārvietoties viņa istabai garām. Tas vēl būtu tā kā sīkums, durvis ir virināmas no visām pusēm. Bezkaunība un kaut sevis necienīšana iestājas tualetes telpā, kas ir koplietošanas telpa ar vairākām normāli aizveramām kabīnēm. Normāli cilvēkiem, kuri savas darīšanas attiecīgā vietā dara dziļi intīmi, privāti.
Šim kungam laikam, vismaz no malas tā izskatās, papildus akūtam slimības uzliesmojumam, kura sekas ir pārvietošanās izmantojot spieķi atbalstam, iestājies neaudzinātības (tā pieklājīgāk izsakoties) akūts uzliesmojums. Zināms sīkums būtu tas, ka viņš, izejot no istabas, savas istabas durvis vaļā atstāj tā, ka top radītas zināmas neērtības pārvietoties gaitenī tiem, kuri dzīvo dziļāk gaiteni un ir neglābjami jāiet garām viņa istabai. Un tualetes telpā ignorētas kabīnes durvis un neuzmanīga telpas aksesuāra lietošana.
Tieši par šo nācās kautri saimniekam palūgt veikt pārrunošas darbības par tualetes durvju lietošanu. Jo, pie viena, tas it kā kungs nedzīvo viens šajā spārnā, pie viena te dzīvo arī bērni, nu kuriem jaunākais ir vecumā zem desmit gadiem. Bērniem nu noteikti nav tik agrīnā vecumā ejot uz tualetes telpu jāpēta tas, ko viens kaut kāds onkulis dara tualetes kabīnē. It sevišķi, ja tas bērns ir maza meitenīte.
Pie viena nācās palūgt, lai šim pat personāžam aizrāda, ka piepīpētu telpu nevēdina uz gaiteni, bet pa logu uz ārpusi. Personāžam tapis atļauts pīpēt savā istabā, par cik pārvietošanās problēma.
Kaut gan - patlaban sēžu pirmajā rindā un graužu popkornu ar domu "Kas tālāk?". Jo viņš, viens esot, pārvietojas prieks cilvēka ar spieķīti pietiekami jestri. Kā kāds pie viņa atnācis - mirstošais gulbis.
****
Nu, ir man pagadījušies kaimiņi, kuriem tā atbildības sajūta vai kas nu tur vēl ieklibo uz visām 175 kājām...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru